Viss pa spēkam
Georgs pasauli redzējis līdz piecu gadu vecumam, bet tad nejauši ievainojis aci. Tagad vairs nav vērts runāt par mātes milzīgajiem pūliņiem darīt visu, lai saglābtu dēla redzi kaut ar vienu aci, ne arī par to, ka daudzu valstu zinoši acu ārsti bezspēcībā nolaida rokas retās slimības – simptomātiskās optomijas – priekšā. Georga dzīvē iestājās tumsa. Gaisma dega tikai sirdī, un viņš nepadevās, soli pa solim apguva dzīvi ar tādu pašu pārliecību kā redzīgie bērni.
Dzīve pierāda – ja cilvēkam zūd viena maņa, stiprāk attīstās pārējās, kas ļauj pasaulē ieiet pilnīgāk un godīgāk. Aivija Bārda ir pārliecināta, ka bērnam ar īpašām vajadzībām, kāds ir arī Georgs, jādzīvo ģimenē un jāmācās parastā skolā, viņš nedrīkst justies atrauts no sabiedrības. Arī Georgs ne mirkli nevēlējās būt nevarīgs, balstāms un žēlojams. Viņš izaudzis līdzsvarots, mērķtiecīgs, zinātkārs un komunikabls.
Puisis pabeidza Vaivaru pamatskolu un pagājušajā gadā Flex programmas ietvaros mācījās Minesotas Valsts neredzīgo akadēmijā, vienlaikus apmeklējot nodarbības vietējā vidusskolā. Neredzīgs un viens tik tālu no mājām? Aivija un Georgs sirsnīgi smejas par manu izbrīnu. Savos septiņpadsmit gados Georgs jau ļoti daudz paveicis. Viņš brauc ar ūdensslēpēm, veikborda dēli un riteni, slido, pūš mežragu, Bruknā pie mācītāja Mediņa Georgs sešu gadu vecumā iepazinās ar zirgiem, un 2015. gadā viņš, Latvijas paralimpiskās jāšanas izlases treneres Darjas Tihomirovas audzēknis, ieguva pirmo vietu klasiskajā iejādē Starptautiskajā Baikāla paralimpiskajā jāšanas festivālā!
Aivija saka: "Es palaidu pasaulē savu neredzīgo bērnu, lai viņš kļūtu stiprs." Georgs par savas dzīves notikumiem stāsta tā, it kā būtu redzīgs, viņam ir laba valoda, humors un silts smaids sejā.
Visas Georga nodarbes ir savā ziņā ekstrēmas, bet tikpat ekstrēmas no redzīga cilvēka viedokļa ir Georga ikdienas gaitas – viņš viens brauca uz skolu, uz pilsētu, uz veikalu, uz treniņiem Mārupes staļļos, labprāt dara dažādus tehniskus darbus un daudz ko citu.
Ar lēdijas manierēm
Neredzīgam bērnam ļoti svarīgi kontaktēties ar dzīvniekiem, un to Georga dzīvē nekad nav trūcis. Viņš uzskaita: "Smilšu pele, kāmītis, degu, šinšilla, kaķis, bet Abavas senlejā pie Māras bija vienpadsmit zirgu un kumeliņu, turp es bieži braucu brīvdienās. Es vienmēr gribēju suni (šķelmīgs skats uz Aiviju), bet viņa ir kaķu fane, vienmēr bija pret. Tad teicu, ka pirkšu papagaili, un mamma uzreiz piekrita sunim, ar piebildi, ka es par viņu pats rūpēšos."
Aivija ar draudzenes starpniecību Francijā kādā suņu pavadoņu audzētavā sarunāja labradoru. Taču Georgs bija pret, pirmkārt, tāpēc, ka ar suņiem pavadoņiem jābūt ļoti stingram, nekādas maigošanās, bet Georgam vajadzēja draugu. Otrkārt, Bārdām kaimiņos dzīvoja garspalvains vācu aitu suns, kas nāca ciemos. Georgs stāsta: "Man bija skaidrs, ka gribu garspalvainu vācu aitu suņa meiteni. Krāju naudu, un pēc sludinājuma portālā Ss.lv Saulkrastos atradām Hēru. Aizbraucām, un no visa metiena tieši Hēra man iedeva buču."
Aivija atceras: "Sākumā Hēra bieži bija jānes augšā un lejā pa stāvajām kāpnēm, lai pačurātu. Bija ziema, es stāvēju pie loga un devu Georgam ziņu, kad sunīte izdarīja savas darīšanas. Hēra izauga ļoti gudra. Georgs viņai iemācīja visas suņa pavadoņa pamatkomandas. Kad kinoloģe Zaiga Kļaviņa atnāca mūs nokonsultēt, viņa teica, ka Hēra jau sagatavota darbam, vēl tikai jāiemāca nianses – apiet apkārt peļķēm, apstāties pie apmalēm un luksofora u. c. Hēra ir ļoti labdabīga un mīļa sune, bet Georgu sargā. Viņa iemācījās Georgu pavadīt, kad viņš brauc ar riteni. Hēra ne acu galā necieš mazos sunīšus, bet, kad ir kopā ar Georgu, viņa sīkos kverkšķus neievēro."
Georgs un Hēra ir nešķirami. Dodoties ceļā, Hērai uzliek iemauktus, un viņa no draiskas sunes pārvēršas pavadonē, kas uzticīgi pavada puisi pastaigās, pie draugiem, sēž krastā, kad Georgs ar ūdensslēpēm trauc pa ezeru, saitē skrien līdzās izbraucienos ar velosipēdu. Hēra pazīst ceļu un izšķir smakas, zina, kur veikals, bankomāts, kafejnīca, stacija, jūra. Kad mamma atstāj naudu siltām pusdienām, abi dodas uz kafejnīcu Kalna krasti. Tur viņus pazīst, Hērai uzreiz noliek priekšā ūdens trauku, viņa dabū arī vistas gabaliņu. Aivija priecājas par cilvēku atsaucību, arī Georgs labprāt komunicē ar apkārtējiem, un cilvēki parasti ir ļoti pozitīvi noskaņoti. Aivija pasmaida – Georga pavadonei Hērai nekas cilvēciskais nav svešs.
Georgs ir Hēras acuraugs, un viņa mēdz būt arī greizsirdīga. Kad Georgs staļļos darbojās ar zirgiem, viņa paslepus atļāvās iekost bērim kājā tāpēc, ka tas tik ilgi bija kopā ar viņas saimnieku.
Sarunas laikā Aivija pēkšņi pamana – rau, Hērai pirmā baltā ūsa! Septiņi gadi – sunim tas ir pusmūžs. Laiks pagājis nemanot. Georgs smej: "Hēra ir tusētāja, viņai patīk būt cilvēkos. Kad kopā ar mammu braucam uz iekļaujošajām nometnēm un konferencēm, kur man jāstāsta par sevi un savu pieredzi, Hēru ņemam līdzi. Viņa prot uzvesties sabiedrībā. Hēra, gluži kā Laima Vaikule, vienmēr atrodas uzmanības centrā, un viņai tas ļoti patīk. Hēra ir īsta lēdija."
Georgs dzīvo aktīvu un pilnvērtīgu dzīvi. Viņš arī daudz klausās audiogrāmatas, galvenokārt angļu valodā. Aivija priecājas, ka Hēra dēlam devusi drosmi un pašcieņu, arī pati viņa ir drošāka, kad Georgs ir kopā ar uzticīgo suni. Diemžēl Hēra nevarēja doties Georgam līdzi uz Ameriku un ļoti skuma bez viņa. Aivija saka: "Es Hērai paliku Georga vietā un tad sapratu, cik esmu pateicīga par to, ka viņa septiņus gadus bija plecu pie pleca kopā ar dēlu, deva viņam pašapziņu. Georgs ir tik lepns, ka viņam ir suns."
Anna