Varēja uz plaukstas uzlikt
Laura Valdmane ar mammu Anitu dzīvo Ikšķilē. Trīspadsmit gadu vecā Laura mūs sagaida ar diviem maziem sunīšiem rokās. Meitene skaidro, ka čivava Majors, kas pieder krusttēvam Jānim, ir rīdzinieks un gadu vecāks par viņas Gabiju. Majoram ļauts desmit dienu paciemoties Ikšķilē. Laura staro un lepojas ar abiem sunīšiem. Laurai gadu vecās Gabijas dzīvē viss šķiet ļoti nopietni, atmiņā saglabājies katrs mazās draudzenītes dzīves brīdis: "Man bijis kaķis un kāmis, bet vienmēr gribējās sunīti. Man ļoti patika krusttēva čivava Majors. Es gribēju tieši tādu. Tajā pusgadā, kad no Ogres pārcēlāmies uz šejieni, man bija jāpadzīvo pie omes, un mamma teica – ja es šo laiku nečīkstēšu un labi mācīšos, sunītis būs."
Meitene jau laikus sagatavoja savam sunītim gultiņu, mantiņas, ēdamo. Čivavām domātās drēbītes Gabijai gan joprojām ir par lielu, jo viņa ir mazāka par maziņu un tagad, gada vecumā, sver tikai 900 gramu. Laura atceras – divu mēnešu vecumā Gabiju varēja uz plaukstas uzlikt: "Pirmajā dienā nofotografēju ar ķepiņām gaisā gulošo Gabiju, foto aizsūtīju mammai, un viņa atsūtīja īsziņu – vai tad vēl elpo?"
Abas draudzenītes saradušas, iepazinušas viena otru. Laura priecājas – sunīte esot klusa, komunikabla, taču arī mazliet kašķīga: "Viņa ātri apvainojas. Ja nepaspēlējos, neparunājos, nedod man bučas, griež galviņu projām."
Laura priecājas, ka čivavas dzīvojot ilgi – vismaz piecpadsmit gadu, un savai Gabijai piedod visu – mazās blēņas redz kā ar pamazināmo stiklu, bet tikumus slavē: "Sunītei patīk un viņa mēdz nozagt lietas, kas lielākas par pašu, piemēram, mammas pūkainās čības. Kad pie mums ciemojas Majors, Gabīte tīšuprāt ieguļas Majora gultā, taču lēnprātīgais puika neprotestē. Man šķiet, ka viņam no Gabijas pat mazliet bail. Gabijai skauž, ja es paņemu Majoru klēpī, bet viņu ne. Tad viņa smalki īd. Taču kopumā viņi labi sadzīvo. Es ļoti gribētu otru mazu sunīti. Labi būtu, ja krusttēvs Jānis mums atdotu Majoru, bet mamma uzskata, ka tas nekad nenotiks. Kurš atsakās no sava dzīvnieka?" Lauras klusais iebildums, ka krusttēvam taču vēl paliktu viņa Bengālijas kaķis Rūbijs, paliek nesadzirdēts.
Reiz Laura ar Gabiju bija aizgājusi uz kino, mazā visu seansa laiku mierīgi gulējusi meitenes siltajā azotē. Abas daudz staigā, bet pagājušajā ziemā sunīte tikai vienu reizi paskraidīja pa balto sniegu. Toreiz Gabija pat saostījās un saluncinājās ar astēm ar kādu ļoti lielu suni.
Laura Valdmane katru dienu braukā uz Ogri, kur mācās 7. klasē. Tur ir draugi, tur viņa pabeigs 9. klasi. Brīva laika ir maz. Laura labprāt spēlē volejbolu, bet īpaši viņai patīk mājturība. Meitenei veicas adīšana, viņa darina skaistus cimdus. Sešus mēnešus vecajam brālēnam Laura ada jau otro cimdiņu pāri, bet mammai top siltas skaistas zeķes, ko viņa saņems Ziemassvētkos. Gan jau kāds kamzolītis tiks arī mīlulei Gabijai.
Viegls pūku mākonītis
Pusotru gadu vecais britu īsspalvainais runčuks ar marmorkrāsas kažociņu neiet uz skolu, sporta vai mūzikas nodarbībām. Viņa galvenais uzdevums ir gaidīt mājās savus mīļos, noglausties viņiem gar kājām un kaķu valodiņā izstāstīt dienas spilgtākos notikumus, parotaļāties ar Aņu (13) un Mišu (9), palīdzēt abiem gatavot skolas darbus. Tad Dimoks noguļas uz galda un ar acīm iedrošina – tu taču esi gudrs un veiksmīgs, tev izdosies! Bērnu vecāki Taņa un Vadims Rabšas saka: "Runcītis ir mūsu ģimenes loceklis, dēlam Mišam viņš ir rotaļu biedrs, bet pie meitas Aņas meklē aizsardzību, kad nodarītas sīkas blēņas, vai iet mīļoties."
Ja vien runčuks zinātu, cik šķēpu tika lauzts pirms viņa ierašanās ģimenē, ja vismaz nojaustu, cik ļoti tika gaidīts! Sākumā bērni gribēja suni, bet visi kopā izrunājās un nosprieda, ka sunītis prasa laiku un dzīvoklī viņam arī nebūtu viegli. Pēc ilgām pārrunām izvēle nonāca līdz kaķim. Aņa izteica vēlēšanos, lai kaķītis būtu strīpains, bet Miša vēlējās, lai būtu runcītis. Portālā ss.lv ieraudzītie britu īsspalvainie kaķēni iepatikās uzreiz, un ģimene četratā brauca raudzībās pie tobrīd divus mēnešus vecajiem kaķa bērniem. Izvēlētajam viņi apsēja ap kaklu violetu lentīti. Priekšā vēl bija vesels gaidīšanas mēnesis. Šajā laikā bērni jaunajam ģimenes loceklim sagādāja visu nepieciešamo – pārnēsājamo somu, gultiņu, traukus un rotaļlietas.
Audzētava noteica, ka minkāna vārdiņam jāsākas ar burtu D. Katrs uzrakstīja uz lapiņas trīs vārdus un vienbalsīgi nolēma, ka būs Dimoks, latviski Dūmiņš, jo kaķēns tiešām atgādina vieglu pūku mākonīti.
Runčuku ieraugām viņa mīļvietiņā plauktā virs svētbildēm. Brīvdienas rītā par mīluli aizrautīgi stāsta visi četri, katram kāds notikums prātā. Uzzinām, ka Dimoks draudzējas ar zivtiņu gailīti akvārijā, ka kaķa mīļākās rotaļlietas nav vis rūpnieciski ražotās, bet gan kabatas lakatiņu Softi paciņa un minerālūdens pudeļu plastmasas korķīši, ka minkānu tracina putni aiz loga, bet vislabāk peļu junkurs jūtas vasaras karstumā savā "Turcijā" – uz slēgtās lodžijas mājas 5. stāvā vai vasarnīcā, kur pavadiņā dodas pastaigās.
Piedāvāju iztēloties laiku pēc divdesmit gadiem, kad Mišam būs 29, bet Aņai 34 gadi. Kur dzīvos Dimoks? Tas jau izdomāts: "Dimoks paliks pie vecākiem, lai viņiem nebūtu skumji, kad mēs būsim projām, bet mums katram būs gan kaķis, gan suns."
Šķiroties Taņa saka vārdus, kas dzīvniekmīļiem ir tik saprotami: "Dimoks ir mūsu ģimenes prieks un laime, siltums un maigums. Tagad šķiet, ka vienmēr esam bijuši kopā. Kā mēs agrāk bez viņa dzīvojām?"