VIDEO: Deinats: Es nespēlējos, es fotografēju
Ar makšķeri pār plecu
Sērija atveido apdzīvotas vietas, ritmus, līnijas, cilvēku un arhitektūras mijiedarbību. "Šīs ainas ir par to, ka neredzamais varbūt ir būtiskāks par redzamo, ka tur - aiz šīs ikdienā vērojamās vizuālās "ādas", slēpjas kaut kas tikpat vientuļš, varbūt izmisis, ilgu pilns, samīļojams, kaut kas ļoti līdzīgs tam, kas mājo ikvienā no mums," raksta mākslas zinātnieks Ivars Runkovskis. Skatoties fotogrāfijas, šķiet, ka daži mirkļi fotogrāfam ir bijuši jāgaida ļoti pacietīgi. "Fotografēšana ir līdzīga makšķerēšanai - tu iemet pludiņu un nojaut, ka tur varētu būt zivis, bet, kāda tā būs un kad tu to izvilksi, tu tāpat nezini," salīdzina Jānis Deinats, kurš, ieraugot Dienas fotogrāfu, kas nāk viņu bildēt, smejoties saka, "viņš nāk uz dīķi ar ķeseli!".
Jānis Deinats stāsta, ka ieraudzīšana prasa ļoti lielu koncentrāciju. Vienā no fotogrāfa bildēm ir "notverta" sieviete, kura ir iznākusi uz balkona apraudzīt stādiņus. "Divas minūtes," ar savu ātri izvilkto lomu palepojas fotogrāfs - atrasties īstajā laikā un īstajā vietā ir ilgos treniņos iemantota māksla. Nopēdots ledus un izurbti caurumi - tā nav metafora, bet gan vēl viens Jāņa Deinata noķerts mirklis. Viņš ir pavadījis laiku kopā ar bļitkotājiem un pat izbaudījis pēdējā ledus sajūtu, kas ir tik nozīmīga makšķerniekiem. "Šopavasar es staigāju pa ledu - nebiju aizgājis pārāk tālu -, bija saulaina diena, pie manis pienāca kāds vīrs un, patīkama satraukuma pārņemts, jautāja: Nu, kāds, nu, kāds?"
Nabadzības izlaušanās
"Fotogrāfs ir pētnieks - lai veidotu vienotu darbu sēriju, ir diezgan daudz jāpēta, lai zinātu, uz kurieni doties," teic Jānis Deinats - viena no viņa fotogrāfijām ir tapusi ārpus Latvijas robežām. Pirms knipsēšanas esot nepieciešams atrast kaut kādus vienotus principus, kas pēc tam būs redzami fotogrāfijās, "tas ir tāpat kā iet uz mežu, kur tu vari baudīt dabu vai lasīt sēnes, turklāt tu nelasīsi visas pēc kārtas, notiek milzīgs atlases darbs". Viņam ir bijusi svarīga gan ainava, gan atsevišķas detaļas. "Tās nav ragaviņas, tā ir soma," fotogrāfs vērš uzmanību uz zēnu, kas dodas kalnā, kura virsotnē viņu jau gaida.
"Es vēlējos, lai skatiens uz to, ko es redzu, būtu nepretenciozs - ne labs, ne slikts," uzsver Jānis Deinats, kuram ir uzdots jautājums, kāpēc darbiem nav nosaukumu, "tu pieķer sevi pie domas, ka tu nedomā, tu gaidi, ka tev pateiks priekšā." Taču no visām bildēm lien ārā nabadzība un no tās radušais pofigisms, kas ir visapkārt. "Mūsu valsts vājākais punkts nav ekonomika vai aizsardzība, bet gan nabadzība, ja tu esi nabags, ar tevi var manipulēt, līdz ar to ir izdevīgi uzturēt valsti nabadzībā," norāda Jānis Deinats un piebilst, kas viss nevainojami darbojies līdz brīdim, kad cilvēki varējuši laisties prom, "šī nebrīve, šis verdziskums - patiesībā mums ir feodāla valsts, bet ar demokrātiju ir tikai spēlīte".
Asfalts pie griestiem
"Ne jau uz zemes mēs stāvam, bet uz zīmēm, mītiem, tēliem, stāstiem, pieņēmumiem, iztēles, pārsteigumiem, brīnumiem," par sēriju XI, kas atrodas vienu stāvu zemāk, atklāj mākslas zinātnieks Ivars Runkovskis - fotogrāfijās ir redzami raksti asfaltā, kuri skatītāju rosina saskatīt tēlus un figūras. Kāds aizvēris acis un guļ. Ko tu saskati? Mākslas kritiķis Vilnis Vējš iesaka šīs fotogrāfijas likt pie griestiem, "jo kurš gan kaut reizi nav skatījies griestos, guļot uz muguras? Piešķirot tur redzamajam - pat ja nekā īpaša nav -, sev vien saprotamas nozīmes". Vienā no fotogrāfijām ir izauguši divi koki, bet varbūt tas ir kaut kas cits? Stāstot par savām bildēm, Jānis Deinats labi atceras, uz kāda ceļa katra no tām ir ieraudzīta.
Doma fotografēt asfaltu viņam pavīdējusi jau iepriekš, bet vienā brīdī fotogrāfs sapratis, ka tam ir jāķeras klāt - pavisam nopietni. Jānis Deinats atgādina kādu interesantu vēstures faktu, ka viens no fotogrāfijas pirmatklājējiem francūzis Žozefs Nisefors Njepss slaveno skatu pa logu 1826. gadā iemūžinājis, izmantojot camera abscura - attēls tika projicēts uz Jūdejas bitumena jeb dabiskā asfalta. "Asfalts ir fotogrāfijas pamatu pamats - tiešā nozīmē," akcentē fotogrāfs, kurš uzskata, ka šī tēma ir dabiska pāreja viņa daiļradē un darbībā, jo pirms tam viņš bildējis gan sniegu, gan ūdeni. "Tā ir vēlme fotografēt to, kas būtu pietiekami necils, lai būtu vērts tam pievērst uzmanību," uzsver Jānis Deinats.