Es biju nācis bildēt pļavas, govis, to saimniekus un, lai gan sākotnēji cilvēks man te šķita tikai tāds ārpusnieks īpašuma turētājs, ātri vien apjautu, ka visā šajā dabas čum un mudž pasaulē arī viņš ir patiesi iederīgs elements. Un tad nu beigu beigās, gana daudz jūsmojis par floru un faunu, līkņājis ap puķītēm un lavījies pie govīm, es tomēr par visu vairāk vēlējos notvert tieši savas sugas pārstāvjus. Apstādināt, varbūt paspīdināt uz viņiem mazliet gaismas, bet neiejaukties, tikai neaizvest prom pašus no sevis šos skaistos pļavas ļaudis – Eiropas Savienības mājā (Aspazijas bulvārī 28, Rīgā) līdz 31. martam ir skatāma Latvijas Dabas fonda un fotogrāfa Kristapa Kalna kopīgi veidotā izstāde Pļavas ļaudis. 11 stāsti par pļavu atjaunotājiem projektā GrassLIFE. 2017. gadā Latvijas Dabas fonds sāka projektu GrassLIFE, kura laikā dabas eksperti kopā ar 11 saimniecībām atjaunoja 720 hektāru izzūdošās Latvijas dabiskās pļavas.
Izstāde Pļavas ļaudis ir labs piemērs tam, kā pasūtījuma darbs var pieaugt pie sirds un kļūt par dziļāku stāstu, ietiecoties jau mākslas zonā. Kristaps Kalns, kuram uzdevums lielā mērā pārklājies ar viņa paša dzīves vērtībām, atceras brīdi, kad projektam pienākušas beigas, "bet mapīti negribējās vēl aizvērt".
11 fotogrāfijas ievelk sevī kā magnēts, un, kā jau ierasts Kristapa Kalna fotogrāfijās, tu īsti pat nesaproti – kāpēc, kur tieši tas magnēts ir noslēpts? Kristaps Kalns stāsta, ka viņu ir ietekmējusi gan Alvja Hermaņa Latviešu stāstu estētika, gan Rīgas poētiskā dokumentālā kino skola. "Jaunajās fotogrāfijās labi var redzēt visus elementus, kas mani ir veidojuši," saka fotogrāfs.
Fotogrāfu jau kopš studiju laikiem Teoloģijas fakultātē nodarbinājis jautājums – kas ir patiesība? "Šis ir vēl viens darbiņš, kurā šis jautājums izpaužas. Ir dažādi veidi, kā mēs skatāmies uz patiesību, bet es to nepārveidoju. Es to izceļu. Pamatuzdevums ir to saglabāt. Ja cilvēks ir tādās drēbēs, tad, nedod dievs, pārģērbties. Nevajag pucēties," Kristaps Kalns savos "pļavas ļaužu" portretos centies izvairīties no "smukuma" un "glītuma", kāds mēdz būt dabas kalendāros vai datora piedāvātās fona attēlu ainavās.
Vairums fotogrāfiju konceptuāli tapušas rudenī. Cilvēki iznirst no dziļas vecu koku stumbru, sūnu un padebešu tumsas, kas rada rembrantisku vai pat svētbilžu iespaidu. Tieši tāds ir bijis Kristapa Kalna mērķis. "Visa darbošanās bija mazliet kā pirmskara "zelta laikmetā", kad fotogrāfs aizbrauca uz laukiem un nofotografēja zemnieku. Zemnieks ir sastindzis tāds, kāds viņš ir, un fotomeistars – puhh, uzšauj to gaismu. Tieši tā arī bija – es iebridu pļavā, uzliku savu lielo prožektoru, sastingsti – puhh!, un es braucu tālāk," atceras Kristaps Kalns. Nebūs kļūdījušies arī tie, kas viņa bildēs saskata nelielu atsvešinājumu un humora devu.
Fotogrāfijas pavada Latvijas Dabas fonda komunikācijas vadītājas Lienes Brizgas-Kalniņas "ziedoniskie" teksti. Pie Guntas un Andras Gavaru dubultportreta Smiltenes novada Virešu pagastā viņa raksta: "Brīžiem šķiet, ka šeit ir pat pārāk skaisti. Pļavu ietvertie Gaujas līkumi – ja vēl rīta vai vakara miglā, govis, kas pārpeld upi, uz ganībām dodamās, un visas tās puķes – sākot no smalkā vizuļa līdz naktsvijolēm, jumstiņu gladiolām un spradzenēm."
Šķistu, teju neiespējams uzdevums – "goda dēlim" iemūžināt krietnus ļaudis tā, lai tas nesanāk pompozi? Izstāde Pļavas ļaudis rāda, ka tas ir iespējams.
"Mans uzstādījums vienmēr ir bijis – mīlēt skaistumu kopā ar zināmu raupjumu. Man patīk brist tos dubļus, iebraukt ar savu smalko pilsētas auto pļavā. Bez filtriņa. Ja es ietu rasas lāšu un saulrieta virzienā, tad jau man pašam tas sāktu dergties," pieļauj fotogrāfs.