Latvijas publikai satraukuma līmeni var mazināt fakts, ka dalību Aīdas pirmizrādē bez īpašiem paskaidrojumiem ir atcēlusi Elīna Garanča – viņas ilgi gaidītā debija Amnerisas lomā atkal ir atlikta (sākotnēji tā bija paredzēta 2020. gada pavasarī Laspalmasas salā, bet to visu aizslaucīja Covid-19 pirmais vilnis). Latviešu dīvu jauniestudējumā aizstās krievu mecosoprāns Ksenija Dudņikova. Divi pārējie galveno lomu atveidotāji, kuri pārstāv opermākslas eliti, ir palikuši ierindā: Aīdu dziedās ekspresīvais amerikāņu un kanādiešu soprāns Sondra Radvanovska, Radamesu – visu dievinātais vācu tenors Jonass Kaufmanis.
Bīstamās spēles
Aīdas pirmizrāde ir iecerēta kā viena no Parīzes Nacionālās operas 2020./2021. gada sezonas naglām – teātris ir izdarījis visu, lai nepazaudētu šo projektu, kaut gan no daudziem jauniestudējumiem krīze ir likusi atteikties. 18. februārī Aīdas izrāde Bastīlijas operā notiks bez skatītāju klātbūtnes – tiešraidē starptautiskā auditorija to varēs vērot digitālajā kanālā Arte Concert (sākums plkst. 20.30 pēc Latvijas laika). Tā tiks demonstrēta arī citos elektroniskajos medijos, vēlāk paredzēti seansi kinoteātros – Jonasam Kaufmanim ir pietiekami daudz fanu, kuri savu elku alkst redzēt ne tikai uz mazā, bet arī lielā ekrāna.
Jaunā Aīda Parīzes operas repertuārā aizstās iepriekšējo – franču režisora Olivjē Pī 2013. gadā veidoto – iestudējumu. Pirmizrāde uzticēta itāļu diriģentam Mikēlem Marioti un holandiešu režisorei Lotei de Bērei, kurai šī ir debija Parīzes operā. Režisores iecere ir ambicioza: viņa sola kritiski paraudzīties uz kolonizēto tautu attēlojumu, kāds ir bijis izplatīts Eiropā. Viņa mudinās mūs pārdomāt savas attiecības ar pagātnes un tagadnes iestudējumu estētiskajiem paņēmieniem. Lote de Bēre savieno Aīdas tapšanas vēsturi ar laikmetīgu kontekstu. "Francijas prezidents Emanuels Makrons ir nācis klajā ar vēsturisku paziņojumu, ka Francija centīsies atdot savām bijušajām kolonijām tām nolaupītos objektus. Nīderlande gatavojas sekot šim piemēram," teikts režisores koncepcijas ievadā.
Lote de Bēre norāda, ka Aīdā būtiski ir divi slāņi. Viens ir sižetiskais slānis – varoņi nonāk politiskās drāmas un sirdi plosoša mīlas stāsta krustpunktā. Otrs slānis ir pašas operas tapšanas stāsts – Aīda ir XIX gadsimta darbs, kas ir saistīts ar Suecas kanāla (tas pats par sevi ir "koloniāls instruments") atklāšanu un kam ir orientālisma pazīmes. "Aīda ir viena no piemērotākajām un arī viena no bīstamākajām operām, ko iestudēt pašreizējā vēstures posmā," piebilst Lote de Bēre.
"Pēdējos gados ir piedzīvotas radikālas pārmaiņas Eiropas domāšanā par savu koloniālo pagātni. Iestudējot šo darbu, nevēlos izvairīties no šīm atziņām, jo tas nav veids, kā es domāju par operas žanra dabu un nepieciešamību. Turklāt – ja operas vēsturē ir kāds politiski orientēts autors, tas noteikti ir Verdi," uzsver režisore.
Aīda vēsta ne tikai par neiespējamu mīlestību, bet arī par nacionālismu un karu, par indivīdu un sabiedrību, par divu kultūru sadursmi, par dominējošo un marginalizēto sabiedrību, par verdzību un laupīšanu, kā arī par kultūras identitāti. "Taču būtu tuvredzīgi interpretēt šo darbu kā Āfrikas iekšējo konfliktu – divu tautu (ēģiptiešu un etiopiešu – J. J.) cīņu," raksta Lote de Bēre. Viņa atgādina, ka Ēģiptes vicekaralis Ismaīls pašā par godu Suecas kanāla atklāšanai ir devis rīkojumu uzbūvēt Rietumu tipa operteātri Kairā un pasūtījis operu itāļu komponistam – tas liecina par valdnieka ambīciju mērogu. Dažus gadus vēlāk Ismaīls pašā ir paziņojis: "Mana valsts vairs nav Āfrikā, tagad esam Eiropas daļa." "Savukārt eiropieši mēdz uzskatīt Seno Ēģipti par Eiropas civilizācijas šūpuli. Šis uzskats turpina taisno līniju, kas savieno grieķus, romiešus, apgaismības laikmetu un industriālo revolūciju ar mūsdienām. Vēsture kā liels Rietumu civilizācijas triumfa gājiens," konstatē Lote de Bēre.
Marionetes muzejā
"Tātad – ja Ēģipte ir Eiropa, Aīda tiek atbrīvota no tās orientālā skata uz piramīdām un Tutanhamona maskām un par izšķirošo kļūst Rietumeiropas un kādas tās kolonizētās valsts kultūras sadursme. Paverdzinātā Aīda un viņas tēvs Etiopijas valdnieks Amonasro nav cēlie mežoņi jeb sauvages nobles bez savas kultūras identitātes. Viņiem ir identitāte, un tieši tur Eiropas kolonizētājs gadsimtiem ir laupījis artefaktus. Mūsdienu Nigērijas rakstniecei Čimamandai Ngozi Adiči ir "vienīgā stāsta bīstamības" teorija, tāpēc arī mums kā balto eiropiešu radošajai komandai būtu bīstami vieniem pašiem skicēt Aīdas identitāti. Man līdzās bija vajadzīgs spēcīgs mākslinieciskais partneris, kurš varētu iemiesot visu, kas atšķir Aīdu no manis," apgalvo Lote de Bēre.
Izrādes veidošanā tika iesaistīta Zimbabves māksliniece Virdžīnija Čihota. Viņa ir vizualizējusi Aīdas un Amonasro tēlu, kā arī viņu ilgas pēc dzimtenes. "Savā daiļradē Virdžīnija Čihota uzlādē ar spēku marginalizēto melnās sievietes ķermeni. Balstoties Aīdas sižetā un vēsturiskajā pētījumā, viņa uzzīmēja mūsu varoni, viņas viedokli un stāvokli dažādās ainās," saka režisore. Iestudējumā viņa pievēršas rases un rasisma tēmai, paturot prātā operas žanra nosacītību un mākslīgumu. Tas attiecas gan uz dažādas etniskās izcelsmes cilvēku atainojumu, gan lomām piemērotu atveidotāju atlasi neatkarīgi no viņu ādas krāsas.
Operas otrajā cēlienā gūstekņi Aīda un Amonasro kļūst par koloniālā kara trofejām – viņi ir kā artefakti, kas nogādāti Eiropas muzejā. Radošās apvienības Significant Object vadītājs leļļu mākslinieks Mērvins Milars, izmantojot Virdžīnijas Čihotas zīmējumus, ir radījis Aīdas un Amonasro marionetes.
Režisore Lote de Bēre (1981) ir apguvusi dziedāšanu, aktierspēli, klavierspēli un teātra režiju Amsterdamā. Iestudējusi operas izrādes Eiropas teātros un festivālos. Ieguvusi vairākus apbalvojumus. Bieži strādā ar laikmetīgo mūziku. Amsterdamā kopā ar diriģentu Stīvenu Slounu ir dibinājusi kompāniju Operafront, kuras galvenais uzdevums ir jaunākās skatītāju paaudzes piesaistīšana operai. 2022. septembrī Lote de Bēre kļūs par Vīnes Tautas operas direktori.
Videointervija ar Loti de Bēri ir skatāma šeit.
Informācija: operadeparis.fr