Jau dažus mēnešus visiem saprotamu iemeslu dēļ grāmatas vairs netiek lasītas gluži tā kā agrāk. Iespējams – bet to rādīs laiks –, arī rakstītas ne. Netālajā kaimiņvalstī sāktais karš ievieš korekcijas veidā, kā domājam par literatūru, īpaši tiem darbiem, kas vēsta par mums pazīstamiem vēstures laikmetiem un politiskajiem režīmiem, liekot rast paralēles un kontekstus arī tur, kur vēl nesen tie nebūtu iezīmējušies tik spilgti. Tomēr šis process šķiet vismaz daļēji neatgriezenisks.
Viņa nav mēma
Čehu rakstnieces Alenas Mornštainovas, kuru lasītājs pazīst pēc 2019. gadā latviski izdotā romāna Hana, tikko klajā laistais jaunais darbs Klusie gadi, kā to apstiprina izdevēja komentārs, it kā nevēsta par pasaules globālajiem procesiem – ne kariem, ne revolūcijām. Šķietami tas ir stāsts par cilvēku un ģimeni. Taču arī šī cilvēka un šīs ģimenes fonā nemitīgi plūst platā, tumšā vēstures upe, reizumis tikai uzsitot šļakatas, bet reizēm ieraujot dzelmē to, kas pārāk bezrūpīgi pietuvojies. Pilnībā aizmirst vēsturi mums nevienu brīdi netiek ļauts.
Klusie gadi ir vēstījums, kas veidots lasītāju varbūt nedaudz izaicinošā, bet literatūrā jau gana bieži izmantotā manierē, proti, aizsākot risināt stāstu no divu dažādu personāžu un divu laiku skatpunkta un pakāpeniski satuvinot abus pavedienus, līdz romāna noslēgumā tie savijas un atklājas kā viens vienīgs stāsts. Romānā mijas jaunas mūsdienu sievietes Bohdanas un viņas tēva vēstījums; sekojot šim principam, arī nodaļām, izņemot beidzamo, attiecīgi tiek dots nosaukums "tēvs" vai "meita", un tās ir numurētas. Taču tiem, kas iepazīs stāsta sižetu, kļūs skaidrs, ka arī šie šķietami formālie apzīmējumi ietver daudz vairāk par virspusēji saskatāmo. Tas pats sakāms arī par visu romānu: tekstu gribas salīdzināt ar meistarīgi darinātu pirmskara kumodi, kuras smagās, gludi vietā ieguļošās atvilktnes slēpj ne vienu vien neredzamu nodalījumu.
Bohdanas tēvs Svatopluks (te jāietur pauze, lai uzteiktu tulkotāju Jāni Krastiņu, kurš zemsvītras piezīmēs atšifrējis gan šo, gan citu latvieša ausij svešādu personvārdu saturisko nozīmi) piedzimst Čehijā, kuru gan uz pusēm nedala redzams Berlīnes mūris un no pārējās pasaules it kā nešķir dzelzs priekškars, taču arī tur dzīve pēc Otrā pasaules kara nav viegla. Padomju sistēmā augušajiem Čehoslovākija bija ilgotās tuvās ārzemes, savukārt pašiem čehiem gan pirms, gan pēc tā sauktā Prāgas pavasara un "draudzīgo" kaimiņu iejaukšanās valsts iekšējos procesos, gluži tāpat kā priekškara otrās puses tautām, bija jānodala atļautās domas no neatļautajām, atļautā rīcība no neatļautās, pareizais viedoklis no tā, ko izpaust tikai virtuvē un tikai savējiem, arī tad skaidri nezinot, kurā brīdī tapsi par valsts nodevēju.
Komunisma ideāliem uzticīgais Svatopluks, kuru jau kopš bērnības fascinē mūzika, sastop neticībā šiem ideāliem audzināto Evu, un jauniešu jūtas šķietami pārvar barjeru, kas šķir abu politiskos uzskatus. Tā izrādās vien šķietamība, taču ne jau šīs uzskatu atšķirības ir tas iemesls, kāpēc vairāk nekā trīsdesmit gadu vēlāk, jau pārmaiņu laikā, dzimusī Bohdana cenšas atminēt kādu noslēpumu. Šis noslēpums, kas slēpjas sen mirušās mātes un skarbā tēva pagātnē, netieši ir par iemeslu faktam, ko lasītājs apjauš tikai pakāpeniski un kas vienā aspektā skaidro romāna nosaukumu: proti, kopš zināma brīža savā bērnībā Bohdana klusē. Viņa nav mēma, bet nerunāšana palīdz neatklāties: ne mūžam aizkaitinātajam tēvam, ne labdabīgajai, kaut pārlieku pasīvajai pamātei Belai, ne draugiem, pat ne vīram. Uzticoties vien sava "es" iekšējam stāstījumam, Bohdana ir pieradusi, ka valoda sāpina.
Pēdējais teikums
Klusie gadi tādējādi, tāpat kā jau pieminētā vēstures upe, plūst pa divām gultnēm – Bohdanas vecāku dzīve visos pēckara gados un pašas Bohdanas esība līdztekus fonā vien ieskicētajām, tomēr bieži liktenīgajām režīmu pārmijām –, līdz atklājas mīkla. Tomēr tas, kāpēc vecmāmiņa, Evas māte, uz nāves gultas nosauc Bohdanu par Blanku, ir tikai atvilktnes virspuse – daudz dziļāk noglabāti citi aizvainojumi un pārpratumi, sāpes un samezglojumi, kādi ir jebkurā ģimenē, taču šī apjausma tos nebūt nedara vieglāk panesamus. Bohdanas psiholoģiskais – nevis klīniskais – mēmums ir lieliska autores izvēlēta tik pazīstamā apgalvojuma "mēs/ mūsu ģimenē/ar savējiem par to nerunājam" metafora.
"Cik maz mēs viens par otru zinām," savulaik rakstīja Māris Čaklais. Un ar šo "mazo zināšanu" mēs turpinām sāpināt – ar nerunāšanu, pieņēmumiem, ar nevietā un nelaikā pateikto, ar laikā un vietā nepateikto, ar neuzdotajiem jautājumiem un nesaņemtajām atbildēm. Kādā intervijā autore apgalvo, ka cilvēku var sāpināt divējādi – ar vārdiem un ar klusumu – un abi ir draudīgi ieroči. Taču Klusie gadi liecina: klusums, ko savulaik uzspiedis laikmets, vēstures un politikas dzirnavu izmaltais klusums, ir ieaudies cilvēku apziņā un domāšanā, noslēpumi un meli pārāk daudziem ir kļuvuši par otro "es". Šai kontekstā Svatopluka un Bohdanas stāsts nav vienīgais, kas romānā uzdod neatbildamus jautājumus par pareizu rīcību režīma diktētos apstākļos, kad runāšana un klusums, kā arī jebkura cita darbība un bezdarbība radīs atšķirīgas, tomēr līdzvērtīgi traģiskas sekas.
Abi vēstījuma pavedieni nav veidoti tā, lai virzītu lasītāju pretī atrisinājumam, – faktiski lasītājs Bohdanas risināto mīklu atmin daudz ātrāk par romāna noslēgumu. Vienīgais urdošais jautājums ir nevis "kas notika/notiks?", bet gan "kā notika/ notiks?". Uz to, ka abu vēstījumu stāsts ir/ būs viens un tas pats, norāda arī fakts, ka katras nodaļas pēdējais teikums teju vārds vārdā tiek atkārtots nākamās nodaļas pirmajā teikumā, tā simboliski metot tiltu starp abiem personāžiem un laikiem.
Šādi autore meistarīgi parāda, ka stāsti ir vienas mozaīkas divas puses, un atsakās lemt par to, kurš ir īstais upuris un kura pusē ir taisnība. Beigu beigās, kad visi gabaliņi iegūluši savā vietā, attēls ir izveidojies uz abām pusēm – atšķirīgs, bet nolasāms. Visbeidzot Bohdanas un viņas tēva stāsti atsedz to, ka abu "klusie gadi" ne tikai faktiski, bet arī jēdzieniski ir viens un tas pats – tēva emocionālais klusums ir pretnostatīts Bohdanas fiziskajam klusumam, bet abu izvēles, kaut saprotamas, nav dzīvi padarījušas vieglāku ne vienam, ne otram, ne abu tuviniekiem.
Punktu un vienlaikus daudzpunkti šiem "klusajiem gadiem" pieliek romāna pēdējais teikums, kuru te necitēšu. Šis teikums var būt atslēga gan vienām, gan otrām durvīm. Kad klusums sāpina un vārdi sāpina, tas it kā neatstāj nekādu iespēju izvēlēties. Taču varbūt izvēle – nedroša, biedējoša, trausla – tomēr pastāv.