Pirms desmit gadiem latviešu valodā iznāca leģendārā somu dzejnieka Penti Sārikoski (PS; 1937– 1983) dzejas triloģija Tiarnia (izdevniecība Mansards). Toreiz grāmatas priekšvārdā atdzejotāja Maima Grīnberga (MG) rakstīja, ka līdzās šiem dzejoļiem PS mazās burtnīciņās pierakstījis arī savas ikdienas gaitas un pārdomas, kas veido savdabīgu Tiarnias paralēlo tekstu. Tiarniā aprakstīts, kā Sārikoski klīst pa Tiarnias salu (Thiarnia – latīniskais nosaukums Šērnas salai Zviedrijā, uz kuru PS ar sievu Mīu pārceļas dzīvot), lūkodamies uz pasauli tās viskailākajās izpausmēs – dabu un cilvēku, t. i., sevi no iekšpuses –, savukārt pieraksti prozā izvērš to ikdienas pieredzi, kas dzejoļos parādās koncentrēta poētiskā destilāta veidā. Tomēr brīžiem nepamet sajūta, ka viss pārējais, kas palicis pāri no ikdienas pēc tam, kad no tās radīts dzejolis, ir otrās šķiras produkts (tomēr atzīšanās gan ir pirmās šķiras). Augstākā labuma teksts – tas ir dzejolis.
Tulkotāja MG Tiarnias ievadā min, ka visa Sārikoski daiļrade īstenībā varētu tikt uztverta kā vienots veselums, kurā savā starpā sasaucas un saspēlējas ikdiena, dzejoļi, tulkojumi. Iespējams, PS ir vēl viens apliecinājums, ka mēs visu mūžu rakstām vienu vienīgu grāmatu. Dienu grāmatu vai savdabīgu dzīves romānu. Ne velti Tiarnias ievadā epigrāfam tulkotāja izvēlējusies PS citātu, kas to apliecina: "Par manu dzīvi nevarētu uzrakstīt romānu, varbūt tāpēc, ka tā ir romāns: fantāzijas auglis, meli." Savukārt tikko apgādā Neputns iznākušajā Bretaņas dienasgrāmatā PS koķetē ar ideju par "daudzmākslu darbu", kurā lasītājs, iepazīstoties ar šīm dienasgrāmatām, dzirdētu arī tos trokšņus un sarunas, kas virmo ap PS, kamēr viņš sēž krogā un veic attiecīgos ierakstus savā dienu burtnīciņā, justu visas tās smakas un redzētu tos attēlus, lai mākslas "pārdzīvojums būtu totāls" (262. lpp.).
Pārdomas par visu
Dienasgrāmatas PS rakstījis teju visu dzīvi, un Somijā jau izdoti seši sējumi – kopumā ap 2600 lappušu. Latviešu valodā šī ir pirmā grāmata, kurā satilpināti trīs atsevišķi darbi, kas mazliet pārsniedz 300 lappušu: Ir vai nav (1980), Eiropas mala (1982) un Bretaņas dienasgrāmata (1983). Pirmās divas iznākušas PS dzīves laikā un netiek traktētas gluži kā dienasgrāmatas (lai gan tās var uztvert kā tādas), bet kā dokumentālā proza, kam par pamatu PS ņēmis dienasgrāmatas, pārstrādājis un literarizējis tās. Tāpat kā citi autori savās dienasgrāmatās, arī PS ir metatekstuāli pašrefleksīvs, īstenībā šos pierakstus PS jau to tapšanas laikā dēvē par grāmatu un apspriež ar sievu Mīu potenciālo nosaukumu – viņa iesaka to saukt pēc Hēsioda Darbiem un dienām (Ir vai nav, 128. lpp.). Te PS mēdz reflektēt gan par atzīšanās, grēksūdzes literatūras jēdzienu, gan par pašcenzūru, kā arī spriež par to, kas māksliniekam ir kopīgs ar pētnieku, bet atšķirīgs no uzņēmēja; kas rakstniekam kopīgs ar bērnu, kas sēž uz podiņa, un atšķirīgs no mašīnrakstītāja.
Visām autoru dienasgrāmatām ir kaut kas kopīgs – viņi pazemīgi uzsvēruši, ka ir jāļauj runāt saviem sacerējumiem, bet tagad pirmoreiz stāsta par savu ikdienu (kā Sārikoski ar Mīu ķīvējas, sit viens otram pa galvu ar vīna pudeli, tad atkal gatavo viens otram maltītes un tulko viens otra darbus), taču visinteresantākās ir PS sarunas ar savām autoritātēm – homēriem, džoisiem, paundiem... Pirms Sārikoski ir vairāk nekā 2000 gadu literatūras, domas un tradīcijas (protams, mēs visi esam tās mantinieki, bet ne visi esam pieteikuši tiesības uz šo mantojumu), tas ir palimpsests, kurā polivokālais autoritāšu koris sadziedas ar Sārikoski iekšējām pārdomām par... visu, bet visvairāk par dzīves esenci, kas – voilà – visbiežāk atrodas šķietami visnepoētiskākajā ikdienas rutīnā: malkas ciršanā, iešanā uz ciemata kafejnīcu, zivs cepšanā, piederībā valodai.
Vai patiešām arī PS motīvs izdot šīs divas dokumentālās prozas grāmatas (kas nav autora autentiskās dienasgrāmatas) ir bijusi vainas apziņa, kas, viņaprāt, nomokot visus rakstniekus (Ir vai nav, 85. lpp.)?
Sarkanās klintis
Tuvāka autentiskai dienasgrāmatai ir tikai trešā no šīm latviski izdotajām. Tā ir rakstīta, tieši pirms PS četrdesmit sešu gadu vecumā aiziet mūžībā. Šos pierakstus izdošanai sagatavo PS atraitne Mīa Bernere. Tomēr sava mūža laikā PS ģēnijs paveicis daudz (tas nav izmērāms tikai viņa izdzertās taras un piecu atstāto pēcnācēju no četrām sievām skaitļos – par to var lasīt šajās dokumentālajās ainās), lielākoties ierakstīdams sevi Somijas literatūrā kā spožu dzejnieku, kam izdoti 15 dzejas krājumi, un pretrunīgu tulkotāju, kas ķēries pie izaicinošākajiem tekstiem, piemēram, Homēra un Džoisa. PS atstājis dziļu un nepārejošu iespaidu uz nākamās paaudzes somu dzejniekiem. No vienas puses, neiedomājams alkoholiķis, no otras – viens no spožākajiem ģēnijiem Somijas kultūrtelpā.
Kāds ir Sārikoski tēls Latvijas kultūrtelpā? Viss, ko sasniedza dzejas triloģijas Tiarnia izdošana latviešu valodā, tiek sagrauts ar šo dokumentālās prozas izlasi. Te nav runa tikai par to, ka nemitīgā dzeršana mūža pēdējos gados un prastums devalvē PS literārā milža tēlu, bet gan par to, ka šī ir grāmata, kurā PS daudz runā par savu komunistisko nostāju (viņš to raksta XX gadsimta 80. gados, kad viņa jaunībā daudz vairāk izteiktā pārliecība jau ir mazinājusies) un vietā un nevietā atsaucas uz Staļinu. Šie PS teksti latviski iznāk 2022. gada vasarā – laikā, kad Krievija karo Ukrainā. Vai pirms gada PS būtu mazāk komunists un Staļina slavinātājs – nē, bet tomēr arī jā... Mazāks komunists viņš nebūtu, bet konteksts būtu bijis cits. "Nekas nav mainījies, bet viss rādās citā gaismā." (Ir vai nav, 131. lpp.)
Vēl pirms 24. februāra, iespējams, PS un viņa grāmatu negribētos sūtīt pie sarkanajiem, rašistiem, putinistiem utt., kā arī negribētos pārmest izdevniecības apzināto vai neapzināto nodarījumu PS darbu uztverei Latvijas kultūrtelpā. Grāmatā Ir vai nav PS reflektē par kādā autobiogrāfiskā romānā izlasītu teikumu par rakstnieka darbu: "Neveiksmēm jebkurā gadījumā vajadzīga piepūle. Tieši tāpēc dažiem neveiksmes negadās nekad." (170. lpp.) Varbūt tomēr PS nav pelnījis tādu neveiksmi, ka šie viņa teksti tiek izdoti šādā laikā. Bet varbūt tomēr ir pelnījis? Tas ir jautājums par rakstnieka un viņa teksta ilgtspēju un uztveri mūžības aspektā. Daži teksti ir mūžīgi – kā iecirsti Tiarnias klintīs.