Spēja saviļņojoši un patiesi uzrunāt gan populārajā, gan akadēmiskajā mūzikā plašā radošā diapazonā no nelielas dziesmas līdz vērienīgiem vokāli simfoniskiem un muzikālā teātra darbiem. Tā laikam nāktos raksturot Zigmara Liepiņa raženo un daudzpusīgo komponista devumu, nepiemirstot pateikt arī to, ka neatkarīgi no žanra pāri visam valda melodija. Vēl arī spilgta tēlainība, izteiksmes dabiskums, mūzikas laikmetu pazinēja pieredzē sakņota stilizācijas meistarība un dziļi latvisks intonatīvais sakņojums.
Visaptverošā šķērsgriezumā vienā jubilejas autorkoncertā šo radošo vispusību nebūtu iespējams aptvert. Jubilejas koncertā 17. oktobrī Latvijas Nacionālajā operā Zigmara Liepiņa radošo devumu pārstāvēja trīs akadēmiskās mūzikas opusi, kurus diriģenta Jāņa Liepiņa vadībā atskaņoja Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, vijolniece Kristīne Balanas, ērģelniece Iveta Apkalna, Valsts akadēmiskais koris Latvija, solistes Inga Šļubovska un Ilze Grēvele-Skaraine. Līdzās diviem jau zināmiem darbiem – pirms desmit gadiem komponētajam Vijoļkoncertam un šā gada janvārī Latviešu mūzikas lielkoncertā pirmatskaņotajai svītai Sarkanais mežs (2020/2021, no mūzikas seriālam ar tādu pašu nosaukumu) – jaundarba Mesa 2020 pirmatskaņojums. Tas komponēts kovida pandēmijas sākumā, un šajā darbā skaidrā latviešu valodā un dziļi cilvēciskā mūzikas izteiksmē komponists vēršas pie Dieva, lūdzot dāvāt mieru neziņas, panikas un baiļu pārņemtajai pasaulei. Dona nobis pacem! Dāvā mums mieru! Klausoties Mesu 2020 tagad, kad Ukrainā jau astoņus mēnešus plosās karš, vārdi "dāvā mums mieru" iegūst jaunu, vēl izteiktāk eksistenciālu nozīmi. Zigmara Liepiņa mūzika atkal trāpa sirdī un vēstures krustcelēs.
Latviskā mesa
Mesas žanrs un vispār profesionālā sakrālā mūzika Eiropas vēsturē nogājusi daudzus gadsimtus ilgu attīstības ceļu. Pamatakmens tika ielikts jau viduslaikos, taču komponisti Latvijā tā pa īstam un sistemātiski mesai varējuši tuvoties vien pēc padomju režīma un dzelzs priekškara krišanas – tātad mazliet vairāk nekā 30 gadu –, un to ļoti sekmējis ikgadējais Garīgās mūzikas festivāls. Arī Zigmars Liepiņš nāk no paaudzes, kurai padomjgados mūzikas skolās mācīja, ka Baha un Hendeļa lielajos sakrālajos darbos vārdiem neesot nekādas nozīmes un tie izmantoti vien kā fonētisks būvmateriāls. Kopš Latvijas valsts atjaunošanas un lielā mērā pateicoties kora Latvija rīkotajam Garīgās mūzikas festivālam, savu mesu ir radījuši jau vairāki latviešu komponisti. Savukārt Zigmaram Liepiņam Mesu 2020 pasūtīja koncertorganizācija Latvijas koncerti. Komponists ir atradis un pārliecinoši iet savu ceļu, un Mesas 2020 pirmatskaņojuma diriģents jubilāra dēls Jānis Liepiņš šajā ceļā ir lielisks sabiedrotais. Īpaši tagad jau ar desmit gados noslīpēto orķestra un operas diriģenta pieredzi un meistarību.
Tas, ko Zigmars Liepiņš ir uzrakstījis, ir latviešu mesa šī vārda labākajā nozīmē. Nezaudējot vispārcilvēcisko jēgu un žanra monumentalitāti, Mesa 2020 ir silta un patiesa pašā būtībā, tāpēc emocionāli iedarbīga un ikvienam saprotama. Tā rakstīta, nevis lai cilvēkus biedētu, liekot justies kā niecīgām skudriņām aukstā katedrālē, bet lai mums palīdzētu atgriezties pie būtiskā, sakārtot apjukumā nobrukušo vērtību skalu, apskaidroties. Lai sniegtu pleca sajūtu, stiprinātu cerībā un ticībā.
Mesa ir latviska, taču tas nav dekoratīvs latviskums. Latvisko kodu jūt gan tekstuāli vārdiskajā, gan skanējuma aspektā, taču vienlaikus darbā spoguļojas un to bagātina akadēmiskās mūzikas vēstures pieredze – atbalsis gan no Karla Orfa Carmina Burana vitālās estētikas, gan amerikāņu minimālisma repetitīvās noslēpumainības, gan viduslaiku gregoriskās monodijas un baroka lielmeistaru imitāciju polifonijas. Ar dziļām saknēm latviešu a cappella kora kultūrā. Savukārt operas pasaulē izkoptais melodiskums, pārkausēts Zigmara Liepiņa mūzikā (piemēram, pārpasaulīgi skaistajā, noslēdzošajā solistu duetā), neatpaliek pat no tādiem visā pasaulē populāriem hitiem kā Pie Jesu no Endrū Loida Vebera Rekviēma vai vijīgais Ziedu duets no Leo Deliba Lakmē.
Kolēģi par Zigmaru Liepiņu teikuši – "mūsu Verdi". Viņa melodiķa talants jubilejas koncertā izpaudās gan Mesā, gan muzikāli kinematogrāfiskajā svītā Sarkanais mežs, gan Vijoļkoncertā – īpaši lēnajā daļā, kurā orķestris papildināts ar kori. Šis pārsteidzošais atradums, kora klātbūtne, ienesa jaunu krāsu vijoļkoncerta žanrā un tā emocionālajā piepildījumā. Jāpiebilst, ka ar desmit gadu agrāk radīto Vijoļkoncertu Zigmars Liepiņš pamatīgi pārsteidza, jo trīsdaļīgā cikla pirmās daļas laikmetīgi atonālā skaņu valoda nudien nebija nekāds mums tik labi pazīstamā komponista pašportrets. Drīzāk jau paslēpes. Otrās daļas smeldzīgā melodija šķiet tuva Maksa Bruha Pirmā vijoļkoncerta romantiskajai pasaulei. Trešā – Romualda Kalsona nenogludinātajam, dejiskajam tautiskumam. Solistes Kristīnes Balanas spilgtais mākslinieciskais redzējums, dedzīgā pašatdeve, meistarība un personības harisma cēla Vijoļkoncertu jaunā pakāpē.
Atkal krustcelēs
Un vēl – Zigmara Liepiņa mūzika uz mums runā tā, ka to saprot ikviens, bet tas nenozīmē došanos pa vieglāko ceļu. Mesas partitūra, kurā līdzās korim, divām solistēm un instrumentāli bagātīgam orķestrim ir iekļautas arī ērģeles, ir krāšņa, sarežģīta un izpildītājiem izvirza grūtus uzdevumus. It īpaši teiktais attiecas uz kori un abām solistēm – Ingu Šļubovsku un Ilzi Grēveli-Skaraini –, jo cilvēku balsīm brīžiem ir jāizpaužas pamazinātās un palielinātās skaņkārtas krāsās, kuru pārlaicīgo peldējumu ir ļoti sarežģīti precīzi intonēt. Diriģents Jānis Liepiņš visu šo kopumu koordinēja pārliecinošā, grodā mākslinieciskajā veselumā un plašā, dramaturģiskā elpā, vienlaikus arī smalki niansējot un izceļot detaļas. Manuprāt, zīmīgi, ka Ivetai Apkalnai pie savām ērģelēm nebija jātiecas pēc Rīgas Doma ērģeļu varenā tutti skanējuma. Pat opusa galvenajās kulminācijās nebija nekā pompoza. Reizēm pat bija sajūta, it kā mēs klausītos ērģeļspēli mājīgā lauku baznīciņā. Tas noteikti nav nejauši, un tas perfekti iederas latviskajā vēstījumā.
Zigmars Liepiņš ir lielās formas meistars, kurš ļoti labi jūt laiku un precīzi vada mūzikas attīstību. Citiem vārdiem – viņš ir gan savas mūzikas arhitekts, gan režisors. Tā ir gan būve, gan notikums. Arī tāpēc jaunā Mesa ir tik uzrunājoša. Un tieši tajā brīdī (Mesas pēdējā – piektajā – daļā Agnus Dei jeb Dieva jērs), kad liekas, ka neko jaunu šī darba vēstījumā vairs nevarētu piebilst, negaidīti, mistēriski teatrāli operas partera ejās parādās grupa Schola Cantorum Riga, dziedot gregoriska stila unisonu. Gaumīgais skaņas pastiprinājums uz brīdi uzbūra teju vai baznīcas akustiku un uzrunāja kā no kādas pārlaicīgas telpas. Es noteikti gribētu klausīties Zigmara Liepiņa Mesu baznīcā. Taču nevarēja nepamanīt, ka šajā koncertā arī Operas publikā nebija vietas snobismam. Koncerts uzrunāja ar skaudru, brīdinošu traģisma apjausmu un vienlaikus mierinošu cerību kārtējās vēstures krustcelēs. Dāvini mums mieru! Šie vārdi un mūzika skan īstajā laikā, līdzīgi kā toreiz, kad īsi pirms atmodas mūs uzrunāja Zigmara Liepiņa rokopera Lāčplēsis.
Pēckovida mūzikas dzīves milzīgajā notikumu blīvumā ir daudz kvalitatīvu, brīnišķīgu koncertu, tomēr tik ilga, laba, muzikāli un cilvēciski piepildīta pēcgarša ir retums. Zigmara Liepiņa jubilejā šoruden tādu sniedza gan šis akadēmiskās mūzikas koncerts Operā, gan Mūzikas namā Daile Mirdzas Zīveres izdziedātā programma Par svarīgo.