Pēckovida traumām sadzīstot, bērnu taciņa uz teātri atkal ir atjaunojusies. Tas ir ļoti svarīgs notikums, un jāsecina, ka teātri viens pēc otra šo nišu sāk bagātināt ar jauniestudējumiem. Pavisam drīz pirmizrādes plānotas arī Daugavpilī un Valmierā, bet šoreiz gribas apstāties pie triju teātru iestudējumiem un īpaši izcelt vienu aspektu, proti, kontaktu ar publiku. Interaktivitātes elementi, pat ja tā ir tikai "jā" vai "nē" saukšana no zāles vai rokas pacelšana īstajā brīdī, palīdz bērnu izrāžu aktieriem un publikai nostiprināt kontaktu. Protams, brīdī, kad interakcija iziet ārpus izrādes autoru iecerētā rāmja, tieši aktieris ir tas, kurš cenšas ar to tikt galā. Mazā telpā tas var darboties labāk, ja tiek izdomāti attiecīgi mehānismi, piemēram, ar plaukstu izveidota "klusuma lapsiņa" Kvadrifrona izrādē Perturbons palīdzēja nomierināt skatītājus brīžos, kad viņi aizrāvās par daudz. Taču lielajā zālē, turklāt iestudējumā, kurā nav nemitīgas saspēles ar publiku, šādus mehānismus ieviest ir grūtāk.
Kājas nes pašas
Karlo Kollodi pasaku Pinokio piedzīvojumi Latvijas Nacionālajā teātrī dramatizējis tās režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs. Tie, kas redzējuši iepriekšējo Nacionālā teātra pievēršanos šim materiālam – Voldemāra Šoriņa dramatizēto un iestudēto Pasaku par koka sirsniņu (1995) –, atcerēsies, ka toreiz visi akcenti bija likti uz koka puisēna vēlmi kļūt par īstu zēnu. Reini Suhanovu interesē un vilina kas cits – leļļu pasaule, kas reizē ir un nav īstās pasaules modelis. Kādā atsauksmē par izrādi skatītāja raksta, ka skatuves noformējums ir "pārāk drūmās krāsās" un pārāk daudz tiek pieminēta nāve. Kas attiecas uz otro – tā nu Kollodi pasakā ir, un jāatgādina, ka nāves klātesamība pasaku žanrā ir absolūti organiska un bailes no tās pieminēšanas ir nevis bērniem, bet līdzi atnākušajiem pieaugušajiem. Taču, runājot par skatuves noformējumu, – tā koka tumšbrūnā tekstūra ir izrādes veiksme. Asprātīgais sākums, kurā dažāda izmēra bluķīši virpuļo pa skatuvi, iedod zināmu kodu estētikai, kas skatītāju gaida vēlāk: nosacīti pieaugušie – Džepeto, meistars Ķirsis, policisti, arī Lapsa un Runcis – ir lielas lelles, daudz lielākas par aktieriem, kuri tās vada. Te jāuzteic gan kostīmu un leļļu mākslinieces Ilzes Vītoliņas, gan leļļu un objektu speciālista Matīsa Budovska veikums. Savukārt tās lelles, kas ir lelles arī Kollodi pasakā, un tāpat citas radības (kuras, nemitīgi pārmiesodamies, atveido Artūrs Krūzkops un Mārtiņš Brūveris) ir normālā cilvēka augumā. Izrādei dinamiku piešķir Arvīda Saulīša mūzika.
Iestudējums spēlējas ar domu par teātri teātrī, retu reizi izkāpjot ārpus Kollodi sižeta rāmja, piemēram, Raimonda Celma Ugunsrīlis aicina uz izrādi Svina Ferdinands, kuras nosaukums kombinēts no Nacionālā teātra uzvedumiem, kuros Raimondam Celmam ir galvenās lomas. Leļļu teātra izrādes laikā (tā gan atainota ļoti abstrakti un ne pārāk saistoši, toties parādās spilgti krāsaini kostīmi) divi skatītāji nemitīgi pieprasa komēdiju. Tie ir mazi reveransi līdzi atnākušajiem pieaugušajiem, bet tādi noteikti ir vajadzīgi, lai tonusu uzturētu visos skatītājos.
Kārļa Reijera Pinokio (iepazīšanās ar Igoru Šelegovski šajā lomā man vēl priekšā) ir ļoti konkrēts, hiperaktīvs, labsirdīgs un nespējīgs atšķirt labu no ļauna, tāpēc publika viņam ar prieku saka priekšā, kā rīkoties. Es gadījos darbdienas priekšpusdienas izrādē, kurā dominēja organizētas skolu grupas, un bija interesanti vērot, kā publikas reakcijas ietekmē laikam taču neformālie līderi – kad Lauras Siliņas Skaistā meitene ar zilajiem matiem mēģina iebarot Pinokio zāles, viens zāles flangs, skaļākajai balsij sekojot, piepeši sāka saukt: "Nedzer! Nedzer!" Kolēģi, kas skatījās izrādi citās dienās, neko tādu nebija piedzīvojuši. Jāteic, ka lielākoties sadarbība ar skatītājiem ritēja lieliski – vietās, kurās iecerēts klusums, tāds iestājās gluži apbrīnojami. Taču Lapsas un Runča iesaistīšanās darbībā gan raisa zināmu šurumburumu, jo tad skatītāji kļūst neapklusināmi, Voldemārs Šoriņš un Jānis Āmanis viņus nepārkliedz, turpina runāt, un daļa teksta aiziet nebūtībā.
Izrāde dod iespēju aktieriem kārtīgi izspēlēties, un viņi to dara ar patiesu atdevi. Taču gribētos akcentētākas beigas. Pirmkārt, ideja, ka Jura Hirša lādzīgais Džepeto nodod savas leļļu vadītāja prasmes dēlam, īsti neizriet no tēlu attiecībām, jo Pinokio pats ir lelle un kāpēc lai viņš vadītu Džepeto lelli. Otrkārt, aina iestumta skatuves dziļumā, un tas situāciju dara vēl neskaidrāku.
Slinkie rukši un kurjers
Režisore Paula Pļavniece Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī pagājušajā sezonā ar panākumiem iestudēja Korneja Čukovska Dakteri Aikāsāp, un šogad teātris uzaicinājis viņu interpretēt Trīs sivēntiņus un vilku. Daļa komandas – scenogrāfe Sintija Jēkabsone, gaismu mākslinieks Niks Cipruss, mūzikas konsultants Vladimirs Tuzovs – strādāja arī iepriekšējā izrādē, arī telpa – Eksperimentālā skatuve – ir tā pati. Dramaturģe Linda Rudene pamatīgi pārstrādājusi pirmmateriālu, akcentējot, ka tas būs stāsts no Vilka pozīcijām. Tiesa, iecere realizējusies tikai daļēji, jo Vilks drīzāk pilda teicēja funkciju, atsevišķos brīžos arī piepalīdzot tehniski, piemēram, vecākajam brālim uzbūvēt namiņu, kaut no loģikas viedokļa tam nav nekāda pamatojuma.
Kopumā ir radīta asprātīga, mūsdienīga versija par slinkiem sivēniem kūrortā, kurus Vilks vajā tikai tādēļ, lai nogādātu viņiem frī kartupeļus, jo viņš ir firmas Volk (krieviski – vilks; somas noformējums nepārprotami atgādina firmu Wolt) kurjers. Izrādes ansamblī ir salīdzinoši pieredzējusī Nataļja Smirnova, lielākoties epizodēs un muzikālās izrādēs nodarbinātais Ņikita Osipovs, kā arī aktieri, kurus mēs zinām maz vai nemaz, – Vilka lomas atveidotājs Konstantīns Ņikuļins ir redzēts Viktora Coja dziesmu izrādē Lūk, tā!, bet, lai zem sivēna maskas atšifrētu, kurš no diviem programmiņā norādītajiem aktieriem spēlē konkrētajā izrādē, nācās lūgt administrācijas palīdzību. Tas izrādījās Vladislavs Jakušenoks, bet otrajā sastāvā ir Volodimirs Gorislavecs.
Sintijas Jēkabsones iekārtotais spēles laukums ir košs un viegli transformējams, lai arī Nataļjas Smirnovas attēlotajai cūciņai kādā brīdī nākas lūgt skatuves strādnieku palīdzību (un kāpēc gan dāmai pašai būtu jāceļ namiņš?). Lai arī kopumā viss notiek dinamiski un jautri, ir dažas piezīmes. Arī šajā gadījumā daļa teksta adresēta vecākiem, nevis bērniem, piemēram, vecākā brāļa Romāna identitātes krīze, saucoties par Neromānu. Brīžiem šķiet, ka režisore ar aktieriem cenšas iekļauties laika rāmī un upurē nianses, ar kurām sivēnu tēlus varētu vēl apaudzēt. Taču interesantākais ir tas – un te nav vainīga izrāde –, ka mūsu acu priekšā trīs bērni uz sivēna jautājumu, vai viņi ir uzbūvējuši māju, pārliecinoši atbild, ka ir. Tātad jau šajā vecumā bērni ir iemācījušies teikt nevis to, kā tas ir, bet to, kā, viņuprāt, ir pareizi. Viela pārdomām.
Ņigu ņegu ar Dumeli
Saturiski nopietnais Zanes Zustas darbs Es esmu Boss par trauksmi, kas var pārņemt bērnu, nav pats vieglākais uzdevums režisoram. No šāda viedokļa režisores Beatrises Zaķes iestudējums Latvijas Leļļu teātrī jāvērtē kā vērā ņemams, tāpat arī estētika, atkāpjoties no tradicionālās lelles, repertuāram ir atsvaidzinoša. Tomēr rotaļu klucīšu pasauli apdzīvot ir jāprot dažādi un daudzveidīgi, pat ja izrādes garums ir tikai 40 minūšu. Talantīgie aktieri Elīna Bojarkina un Rihards Zelezņevs ir nodarbināti nemitīgā drudžainā rosībā, kas gan izklaidē mazākos bērnus, izraisot smieklus, tomēr pārāk daudz konkurē ar pamatstāstu, kura dēļ skatītāji ir atnākuši. Dzirdēju tēta sarunu ar bērniem, kuri uz jautājumu, vai ir sapratuši, par ko ir izrāde, atbildēja noliedzoši.
Izrādei būtu jāsasniedz divas mērķa grupas: bērniem jāpastāsta, ka trauksmes sajūta nav nekas neuzveicams (galvenā varoņa Elvisa trauksmei dots vārds Dumelis), savukārt vecākiem – ka ir jānāk palīgā bērnam, lai ar šo uzdevumu tiktu galā. Taču dīvainā kārtā starp septiņus gadus vecā Elvisa lomas atveidotāju Rūdolfu Apsi un publiku neveidojas kontakts, kaut izrāde uz to pretendē. Tādējādi ir ļoti daudz darbības un ļoti maz mērķtiecības. Līgas Zepas iekārtotais spēles laukums ir koša klucīšu pasaule, Toma Auniņa muzikālais noformējums – laikmetīgs un stilistikai atbilstošs, Alise Putniņa palīdzējusi aktieriem ar kustībām. Tiktāl viss kārtībā. Tomēr gribētos, lai radošās grupas izdomai būtu platāki spārni.
Izrādes
Pinokio piedzīvojumi Nacionālajā teātrī 17., 22., 29.I plkst. 12
Trīs sivēntiņi un vilks Rīgas Krievu teātrī 4.XII plkst. 11 un 13, 10.XII plkst. 11 un 13, 29.XII plkst. 11 un 13
Es esmu Boss Leļļu teātrī (izrāde notiek Rīgas Latviešu biedrības nama Kamīnzālē) 4.XII plkst. 11 un 14, 12.I plkst. 18.30