Paula Jaunzema personālizstāde Viss ir akmenī III Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā ierosina negaidītas sajūtas un pārdomas – kad šķiet, ka mūsu dzīve ir jau gandrīz pārvākusies uz virtuālo laiktelpu, pēkšņi atskan dabas balss. Pretstatā ierastajām ainām ar mākslinieku radošo ideju reprezentācijām klasiskākos, modernākos vai vispār nekādos materiālos skatītāju sagaida grandiozu laukakmens skulptūru aplis.
Formas valdzinājums
Šī ir trešā un noslēdzošā izstāde tēlnieka 70 gadu jubilejas ciklā ar kopēju nosaukumu Viss ir akmenī. Abas pirmās notika 2021. gadā Ventspils muzejā Livonijas ordeņa pilī, kur varēja retrospektīvi atskatīties uz Paula Jaunzema teju četrdesmit gadu radošās darbības augļiem. Savukārt Rīgā eksponēti 11 darbi, kas tapuši pēdējos divos gados. Arī tie apliecina mākslinieka konsekvenci visu mūžu izvēlēties vietējās izcelsmes, Latvijā atrastu granītu un to apstrādāt ar mūžveco tiešās kalšanas metodi, turklāt strādāt bez palīgiem, attiecībās viens pret vienu ar varena izmēra laukakmeni.
Plašsaziņas līdzekļu un mākslas profesionāļu aktīvi izrādītā interese apliecina, ka šāda lielu formu akmens objektu izstāde ir ļoti gaidīta. Paula Jaunzema darbi gan jau krietnu laiku ik dienu vienkopus ir aplūkojami skulptūru parkā līdzās viņa darbnīcai Vakarbuļļos, tomēr personālizstādes formāts ļauj izcelt kādu vēlamu aspektu un radīt vienreizēju piedzīvojumu. Pārfrāzējot pazīstamo teicienu, gribas atzīt, ka, lūk, kalns tomēr atnāca pie Muhameda, t. i., apjomīgās skulptūras varēja/ var sastapt Ventspils un Rīgas centrā.
Astrīdas Rogules kūrētā Dzelzceļa muzeja izstāde Paula Jaunzema darbus ļauj ieraudzīt neierastā kontekstā – starp dzelžiem un mehānismiem, izteiksmīgajām lokomotīvju un vagonu formām, kas pēc darba dzīves beigām radušas vietu muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā. Aktīvais fons uzsver industriālo un dabisko formu kontrastu, cita starpā liekot aizdomāties par cilvēka vietu un darbības lomu dabā, cilvēka arvien uzstājīgāko iejaukšanos dabas nevainojami pašregulējošajā sistēmā, kam šobrīd draud ekoloģiska katastrofa. Arī Stonhendžu prātā atsaucošajā aplī izkārtotās skulptūras visupirms provocē domu par akmeņkaļa spēku un gribu sašķēlēt, izurbt vai citādi ietekmēt materiālu. Tikai pēc tam, pietuvojoties un kustoties starp objektiem, var sākt ļauties formas un materiāla valdzinājumam, kā arī, pateicoties nosaukumiem, minēt katrā iekodēto vēstījumu.
10 000 gadu seni stāsti
Skulptūru atrašanās slēgtā telpā un koncentrētais apgaismojums no augšas izceļ atsevišķus formas elementus un virsmas apstrādes efektus, tomēr rada aizdomas par vēl citu interesantu faktūru neuztveramību, tāpēc liek ilgoties pēc dabiskās gaismas rotaļām uz graudaini raupjajām un spīdīgi pulētajām akmens virsmām, plūstošajiem un asajiem formas lauzumiem un skulptūru laimīgu iekļaušanos ainavā. Par to liecina fotogrāfijas ekspozīcijas priekštelpā, kurā izzināma mākslinieka veiksmīgā darbošanās simpozijos plašajā pasaulē, kur viņa darbi paliekoši ierakstās skaistās, nereti eksotiskās ainavās Ēģiptē, Japānā, Kanādā un citur.
Paula Jaunzema tēlniecību īpašu dara viņa personiskā un konsekventā pieeja materiāla izvēlei un apstrādei, metode un plastikas izjūta. Intervijās Pauls Jaunzems klāsta, ka ikkatrs darbs sākas ar konkrētu stāstu, kas briest autora prātā, līdz vairs vienkārši nevar palikt netransformēts tēlnieciskā veidolā. Tad viņš meklē īsto akmeni. Viņu neinteresē mazās formas un figurāli tēli, bet interesē zīmes, metaforas, kuras rod izpausmi, atklājot akmens struktūru un risinot tektoniskus uzdevumus. Ideja iegūst formu, autoram mierīgā, garā, nesteidzīgā sarunā izzinot katru akmeni. Šādas metodes rezultāts ir tēlniecība, kas vedina gan uz filosofisku apcerīgumu, gan arī gluži ķermenisku baudījumu. To lieliski izskaidrojis mākslas zinātnieks Boriss Vipers esejā Tēlniecība un realitāte (1940), rakstot par t. s. motoriskajām sajūtām – tausti, redzi, locītavu un muskuļu jutekļiem –, ar ko tēlnieks piedalās savā darbā, būdams nemitīgā kustībā, izjuzdams pats savu aktīvo ķermeni un gribu, enerģiju, kas viņu vada. Līdzīgi arī skatītājs darbina savu motorisko enerģiju, ar ķermeņa dinamiku atkārtojot, izprotot un iejūtoties mākslinieka darba rezultātā.
Kaut arī Paulu Jaunzemu it kā necik neinteresē figurālās plastikas potenciāls un atpazīstamu tēlu ciršana (jeb atbrīvošana no klints bluķa, kā tas nereti lasāms tēlniecības vēstures grāmatās), sižetiskā līnija viņam ir svarīga. Dažādu toņu, struktūras un dzīslojuma akmeņu masas ir savietotas at bilstoši mākslinieka iztēlē notiekošajam, ko rosina arī viņa uzklausītie akmens stāsti, jo īpaši saskaņā ar izstādi ievadošo atziņu: "Akmens ir personība, kas slēpj sevī gadsimtos krātu laika ritējumu." Tātad izstādē piedalās 10 000 gadu seni stāsti, ko šurp atnesuši ledāji no Skandināvijas kalniem. Spējam vien lasīt!
Pauls Jaunzems
Izstāde Viss ir akmenī III
Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā līdz 3.XII