Londonas grupas Placebo uzstāšanās Siguldas pilsdrupu estrādē 22. jūnijā bija viens no visvairāk gaidītajiem šīgada Latvijas bagātās koncertdzīves populārā gala notikumiem. Par to liecina ne vien subjektīvs aiz šīm rindām stāvošā mūzikas apskatnieka vērtējums, spītīgi uzskatot Placebo par vienu no nozīmīgākajām pagājušā gadsimta 90. gadu rokgrupām, bet arī biļešu izpirkšana aptuveni nedēļu pirms koncerta un sociālajos tīklos "kādu lieku biļetīti" meklējošie fani, kuri atjēdzās par vēlu.
Jaunais albums Never Let Me Go, protams, nesniedz to pašu apmierinājumu, ko episkie pirmie trīs Placebo ieraksti, tāpēc pēc pirmās noklausīšanās reizes neslēpu vilšanos, bet, līdz koncertam to noklausoties vismaz desmit reižu, bija skaidrs, ka tas ir labākais, ko varēja sagaidīt no mūžīgu uzticību sen nopelnījušo Braiena Molko un Stefana Olsdāla tandēma, kuri abi jau tuvojas piecdesmit gadu slieksnim, kad tēlot mūžam jaunos, seksa un narkotiku apsēstos, sāk kļūt smieklīgi, bet rokenrols viņos vēl mutuļo jau briedumu sasniegušu, vēl enerģijas pilnu vīru cienīgā formā. Mūsdienu iespēja internetā paskatīties šogad notikušo koncertu dziesmu sarakstus jau iepriekš ļāva pārliecināties, ka šis nebūs veco hitu maratons un dominēs jaunās dziesmas, lai katrs pats izlemtu, iet uz to vai tomēr atstāt savas miesas mājas dīvānā, lai turpinātu pandēmijas laikā ierasto un ērto sazināšanos ar pasauli attālināti.
Ģitāra pa gaisu
Nepieciešamība sevi pietaupīt, lai turnejā vai ik vakaru spētu izklaidēt publiku, grupai no sākotnējā trio, kas, dragājot pa stīgām, izliek koncertos sevi līdz izsīkumam, sviedriem šķīstot uz visām pusēm, jau sen likusi pārtapt par lielāku mūziķu komandu. Arī šoreiz kopā ar abiem mūžīgajiem dalībniekiem uz skatuves bija vēl četri mūziķi. Skatuves kreisajā pusē aiz Braiena Molko un Stefana Olsdāla gan vairs nav jau ierastās blondās klasiskās komponistes Faionas Braisas, kas Placebo kādus desmit gadus spēlēja vijoli, sintezatoru, tereminu, paretam arī ģitāru un dziedāja bekvokālus, un viņu nomainījusi cita – tumšmataina dāma.
Koncerts ir lielisks, Braiens Molko bieži atplaukst smaidā, jūtot, cik ļoti Placebo Latvijā mīl, bet noslēgumu jau tuvinošais brīdis, kad cits pēc cita izskan vecie hiti Slave to the Wage, Special K un The Bitter End, sagādā koncerta kulmināciju. Tās dēļ vien bija vērts braukt uz Siguldu, bet tieši Special K laikā notika lūzums, pēdējiem diviem gadiem jau parastā veidā sašķeļot cilvēkus divās nometnēs. Sākot spēlēt šo dziesmu, Molko pēkšņi to aprāva, nometa ģitāru un pauda savas dusmas uz priekšējās rindās esošajiem, kuri koncertu vēro nevis savām acīm, bet caur viedtālruņu ekrāniem.
Kāds no neapmierinātajiem klausītājiem šo gājienu vēlāk sociālo tīklu komentāros raksturoja ar vārdiem "uzmeta lūpu uz publiku kā princītis un sabojāja visu labo, ko bija izdarījis". Ko? Es šajā gadījumā par visiem simt procentiem esmu Braiena Molko pusē un neatteiktos no iespējas redzēt arī tādu šovu, kurā viņš izsit kādam telefonu no rokām. Un to viņš varētu – reiz kādā no daudzajiem redzētajiem Placebo koncertiem Braiens Molko pat iespēra apsargam par to, ka viņš bija pārāk agresīvs pret kādu no aktīvākajiem faniem.
Nost ar telefoniem
ASV dzīvojošais latviešu mūziķis Kaspars Grīnbergs kādā komentārā pavēstīja, ka grupu Tool, A Perfect Circle un Puscifer uzstāšanās reizēs vispār telefonus lietot ir aizliegts, un to izvilkšana no kabatām draud ar izraidīšanu no koncertu vietas. Džeks Vaits savu attieksmi pret cilvēku "dzīvošanu telefonos" jau ir nodemonstrējis arī savā koncertā Rīgā, izsniedzot katram apmeklētājam speciālas somas, kurās telefoni tiek ieslodzīti līdz koncerta beigām, pērn Tallinas Mūzikas nedēļas noslēguma pasākumā apsargi visiem telefoniem aizlīmēja ciet kameras…
Pirms pie šādiem, daudzuprāt, radikāliem soļiem "ierobežot cilvēku brīvību" ķeras arī citi, koncertu organizatoriem (protams, konsultējoties ar mūziķu menedžmentu) būtu ieteicams pašiem aizliegt lietot telefonus vai pie ieejas tos apmeklētājiem atņemt līdz ar citiem aizliegtiem priekšmetiem – dzērieniem, lietussargiem, kamerām... Kāda ir jēga reportierus ar profesionālo tehniku organizēti izvest no koncertu norises vietas pēc fotografēšanai atvēlētajām pirmajām divām vai trim dziesmām, ja joprojām neaizskaramo viedtālruņu jaunākie modeļi ļauj fotografēt un filmēt pieņemamā kvalitātē koncertu visā garumā? Tas piepludina YouTube un Instagram kanālus ar nevienam nevajadzīgu informatīvo drazu, bet koncertos kaitina ne vien mūziķus, bet arī apmeklētājus, kuri spiesti vērot nevis skatuvi, bet priekšā stāvošo nemitīgi virs galvām paceltos telefonus.