Gribu atpakaļ!
"Pirmos piecpadsmit dzīves gadus esmu pavadījusi Daugavpilī, otrus piecpadsmit – Anglijā. Mamma devās prom no Daugavpils peļņā, jo rūpnīca, kurā viņa strādāja, tika slēgta. Toreiz, 2005. gadā, daudzi daugavpilieši palika bez darba. Mamma aizbrauca pirmā, es pabeidzu 9. klasi un devos pie viņas uz mazu pilsētiņu netālu no Birmingemas," stāsta Inna. Viņai gan šeit palikusi par desmit gadiem vecākā māsa, kurai tolaik jau bijusi sava ģimene. "Mammai tur jau bija sarunāts darbs veļasmazgātuvē, kas apkalpo viesnīcas un slimnīcas. Starp citu, viņa šajā darba vietā strādā jau 15 gadu! Taču nu jau grasās atgriezties Latvijā, jo tur savu pensiju ir nopelnījusi,” piebilst jaunā sieviete un atceras laikus, kad pirmo gadu svešumā nācies mācīties angļu valodu koledžā. Inna ar ironiju atceras: “Šeit es vēl 9. klasē protestēju – kāpēc man mācīties angļu valodu, nekad uz to zemi nebraukšu! Bet dzīve iegrozījās tā, ka jau pēc pusgada bija jābrauc. Jā, svešvalodu apgūt nebija viegli, taču vide palīdz to apgūt ātrāk. Pirms aizbraukšanas es vēl pat nedomāju, ko vispār dzīvē vēlos darīt – tāda visai pazaudējusies sajūta. Jo gribas visu, kaut vai no visa mazliet."
Inna neslēpj – pirmais gads svešumā bijis emocionāli grūts: "Pirmo gadu noraudāju – gribu atpakaļ! Te visas manas draudzenes! Un es arī atmuku atpakaļ, sāku mācīties 10. klasē un dzīvoju pie tantes. Bet pusaudzes vecumam savas izpausmes – te es 10. klasi tomēr nepabeidzu. Lai gan valodu jau biju apguvusi un Daugavpils vidusskolā svešvalodas ziņā biju spicā meitene, man doto iespēju tomēr nepratu izmantot. Nācās atkal atgriezties Anglijā pie mammas, kur skolā sāku mācīties biznesa menedžmentu." Kāds mērķis? Innai grūti noformulēt, jo vienmēr ir saistījusi tirdzniecības joma, uzņēmējdarbība. "Bet mācīties bija viegli – šeit, Latvijā, mūsu skolās bērnus iemāca censties. Man nebija problēmu, turklāt man ir laba atmiņa. Jautājums bija nevis par spējām, bet slinkuma pārvarēšanu," pasmaida jaunā sieviete.
Mammas darba laiks emigrācijā bijis gana noslogots, strādājusi gan 12, gan astoņas stundas vai sešas. Meita teic – rūpnīcas rūdījums palīdzējis, turklāt 15 gadu laikā mamma ne reizi nav ņēmusi slimības lapu, tikai atvaļinājumu. Cita paaudze. "Arī šeit mammai nebija viegli, bet tur vismaz adekvāti par to maksāja," piebilst Inna. Sākumā īrējušas divas istabas kopmītnēs, pēc tam jau abām piešķirts sociālais trīsistabu dzīvoklis, jo Inna kļuva par jauno māmiņu. Gaidot bērniņu un arī pēc dzemdībām kārtojusi eksāmenus un skolu pabeigusi.
Sevis meklējumi
Kad vecākais dēliņš paaudzies, Inna darba gaitas turpinājusi, strādājot tirdzniecībā. Viņa stāsta: "Uzņēmums tirgoja ļoti dārgus putekļusūcējus. Teikšu tā – ja pašai patīk prece, ko pārdodu, strādāt ir patīkami. Bet es mainīju darbus – pastrādāju arī noliktavās. 2011. gadā ar dēlu atbraucām atpakaļ uz Latviju uz pusotru gadu. Daugavpilī strādāju salonā, dāmām veidoju nagus. Pat nezinu, laikam tolaik vēl nebiju gatava uz Latviju pārcelties pilnībā. Un mēs atkal atgriezāmies Anglijā. Tie bija tādi sevis meklējumi: gan tur nejutos savā vietā, gan šeit. Skolas laiku draudzenes bija šeit, tur – biju ierāvusies sevī. Vienīgais tuvais cilvēks tur bija mamma, par viņu uztraucos. Tikai tagad, kad pašai trīs bērni, saprotu savas izjūtas." Tiesa, māmiņai ar maziem bērniem drošāk bijis dzīvot Anglijā sociālā atbalsta dēļ. "Tur pabalsti lielāki, šeit vispār nesaprotu, kā ar bērnu pabalstiem var izdzīvot, ja mātei nav ienākumu. Tur jaunajām māmiņām ir daudz vairāk tādu darba piedāvājumu, kur var strādāt dažas stundas dienā, laikā, kad vakaros vai brīvdienās vecmāmiņa bērnus var pieskatīt. Es tur strādāju brīvdienās un doma par atgriešanos mājās tomēr nepameta. Tikai nevarēju izdomāt, kā to izdarīt finansiāli labvēlīgi ģimenei. Tiklīdz tāda iespēja radās, to arī izdarīju," stāsta Inna.
Pilnībā uz Latviju Inna ar ģimeni pārcēlusies pērn janvārī, kad šeit jau bija iegādāts savs dzīvoklis un Inna jau zinājusi, ka Daugavpilī vērs vaļā savu uzņēmumu – vīriešu apģērbu veikalu; tāpat arī bijis jau sarunāts, kur atradīsies veikala telpas. "It kā jau šķiet – vīrieši tik daudz nepievērš uzmanību savai ārienei, lai speciāli kungiem vērtu vaļā veikalu. Bet šis gads pierādījis – pieprasījums Daugavpilī ir. Pat ārkārtas situācijas ierobežojumi darbību nav apturējuši pilnībā. Paziņas zvana, taujā pēc konkrētiem apģērbiem, piemēram, polo krekliņiem, ko viņiem tad piegādāju no noliktavas. Viņi zina, ka manā veikalā apģērbi ir labas kvalitātes, vesti no Lielbritānijas. Strādājam.”"
Arī mamma atgriezīsies
Kad jaunākajam dēliņam, atgriežoties Latvijā, bija nepieciešams atrast bērnudārzu, Inna sazinājusies ar reemigrācijas koordinatori Latgales reģionā Astrīdu Leščinsku. Tiesa, pieprasījums pēc pilsētā labākā bērnudārza joprojām ir augsts. Innas vecākajam dēlam jūnijā paliek 12 gadi, māmiņa smej: "Kā jau pusaudzis – tiklīdz kaut kas nesanāk, atcērt: "Es jūs nelūdzu mani šeit atvest!" Protams, Anglijā bērniem mācīties vieglāk, tur nav tik liela slodze, nav arī mājas darbu. Turklāt šeit puikam vēl jāatpūst latviešu valoda un skolā atlaides nedod. Vēl arī šajā laikā notiek attālinātās mācības – mājās mums noritēja mazs kariņš. Bet nekas, tagad viņš jau kļuvis līdzsvarotāks. Tur viņam draugi palika, bet arī šeit nav viens pats – radiem ir bērni viņa vecumā. Visi esam viens no otra sasniedzamā attālumā. Mums gan ar dēlu ir otrāda situācija – mani izrāva no ierastās vides svešumā, tagad es dēlu esmu izrāvusi no ierastas vides. Taču esam atgriezušies mājās." Innas vidējai meitai ir seši gadi. Rudenī jāiet skolā. Inna pasmaida: "Nezinu, kā ar skolotājiem sapratīsies – viņa ir ļoti aktīva meitene. Jaunākajam puikam jūlijā būs trīs gadiņi, viņš jau iet latviešu grupiņā bērnudārzā. Tā visi pakāpeniski aprodam ar jauno situāciju. Vien tas, ka martā man bija nopirktas lidmašīnas biļetes uz Angliju pie mammas, lai palīdzētu viņai sakravāt mantas un pārvākties. Maijā mamma bija paredzējusi pavisam atgriezties Latvijā. Dzīve un pandēmija plānus ir mainījusi. Ko šeit darīs? Piedāvāju mazbērnus pieskatīt, bet mamma atbildēja, ka strādās! Domāju, ka šeit viņa būs nodrošināta seniore, savai dzīvei ir nopelnījusi. Gaidām, kad situācija stabilizēsies un robežas tiks atvērtas."
Inna neslēpj – grūtākos brīžos šķiet, ka ar kaut ko netiks galā un šaubu momenti pastāv, tomēr tādi brīži ir pārejoši un dzīvē ienāk arī prieks par atgriešanos. "Mājas ir mājas. Vai man gribas atkal uz Angliju? Nē! Gribas, lai šeit, Latvijā, visiem dzīve uzlabojas." Taujāta par tālākajiem mērķiem savā dzīvē un uzņēmējdarbībā, jaunā sieviete atzīst, ka grib sevi pilveidot, attīstīties. "Ārkārtas situācijas laikā pievērsos sevis izzināšanai, interesējos par psiholoģiju un pie kāda Krievijā slavena psihologa apgūstu jaunu, Latvijā vēl nepazīstamu praksi, ar kuras palīdzību cilvēks spēj izzināt savas vēlmes un vajadzības, rīcības motivāciju, emocijas un sajūtas. Iespējams, pēc dažiem gadiem būšu jau apguvusi šo praksti tik labi, ka varēšu konsultēt cilvēkus. Man gribas, lai sabiedrībā vairāk cilvēku attīsta garīgās vērtības, kopj savu emocionālo veselību, ir noturīgāki pret stresu," tā Inna Zinkeviča.
Vai viņa pieļauj iespēju, ka varētu ceturto reizi emigrēt? Inna smej: "Ja nu tikai uz divām nedēļām uz Bali, lai saulītē atpūstos... Nē. Gribas, lai šeit ir silti visās nozīmēs."
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Atgriežoties mājās saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji.