“Mēs esam Talsi”
Aināra mājīgajā birojā Talsos pie sienas var aplūkot daļu no viņa darbiem foto projektam Mēs esam Talsi, kura ideja bija – nofotografēt un aprunāties ar 100 talseniekiem, ne tikai slavenībām un Talsu sabiedrībā atpazīstamiem cilvēkiem, bet arī ar tiem, kuri vienkārši savu darbu dara ar degsmi, ir aizrautīgi sabiedriskajā un profesionālajā dzīvē. “Talsi ir maza pilsēta, lielākā daļa visi zina viens otru, varbūt tikai nezinot precīzu vārdu. Ir uzņēmīgāki un pazīstamāki cilvēki, bet šajā projektā piedalījās ļoti dažādi talsenieki, nešķirojot viņus pēc darbības jomas. Notika izstāde, pēc tam 2018. gadā tika izdota arī mana grāmata Mēs esam Talsi,” pastāsta Ainārs Mazjānis.
Pavadījis Lielbritānijā sešus gadus, 2014. gadā Ainārs Latvijā, Talsos, “iegriezās” uz diviem, trim vasaras mēnešiem – tad arī sācis te fotografēt kāzas. Bet pilnībā uz dzīvi atpakaļ savā zemē ar ģimeni – sievu un meitu - atgriezās 2015. gadā. “Vēl pirms atgriešanās dzīvojām nelielā pilsētiņā 40 kilometru attālumā no Londonas. Sanāca tā, ka mums ar Diānu pieteicās meita, bet pēc dienas bija jāpārceļas uz dzīvi Londonā – ko tagad darīt? Mēs pārvācāmies, bet ar domu, ka Londonā paliekam vienu gadu un tad jau atgriezīsimies Latvijā,” stāsta Ainārs un pamato izvēli: “Londonā ar bērnu ir grūti – ja netiek valsts apmaksātā bērnudārzā, tad maksas dārziņi ir ārkārtīgi dārgi. Un mums jau arī pašiem gribējās atpakaļ uz Latviju.”
Ainārs ir dzimis rīdzinieks, savulaik izmācījies reklāmas dizainu Rīgas Amatniecības vidusskolā. Skolas gaitu 6. klasē viņa vecāki pārcēlās uz Talsiem, te savā bērnībā Ainārs pavadīja trīs skolas gadus. Pēc vidējās profesionālās izglītības iegūšanas vēl gadu strādāja Rīgā, līdz 2009. gadā pieņēma lēmumu doties uz Angliju. “Tas bija krīzes gads, es strādāju reklāmas uzņēmumā, biju jauns “gurķis”. Mani atlaida no pamatdarba, bet atstāja iespēju strādāt kā frīlancerim. Mans draugs bija tikko aizbraucis uz Angliju, aicināja arī mani atbraukt, pastrādāt. Aizbraucu ar domu par trim mēnešiem. Diāna tolaik bija tikko iestājusies juristos,” stāsta Ainārs, viņš turpina: “Biju plānojis mazliet pastrādāt, nopelnīt naudiņu, atgriezties, bet tas ieilga uz sešiem gadiem. Un tā pirmā naudiņa, ko saņēmu – tā bija tik milzīga atšķirība starp Latvijā nopelnīto!”
Nopelnīt īsto naudiņu
Aināra pirmā darba vieta bija supermarketa Tesco noliktavā. “Krāmēju kastes un paletes. Šausmīgs darbs. Tiešām šausmīgs. Taču es redzēju, kā ir nopelnīt pirmo īsto naudiņu. Tad mani pēc trim mēnešiem pārcēla uz citu noliktavu, kur izskatījās jau saulaināk. Nodomāju – tad jāpaliek te padzīvot kādu gadu, divus.” Arī Diāna – tolaik vēl draudzene, tagad sieva - pārcēlās uz Lielbritāniju un turpmāk strādāja apģērbu veikalā Zara par vizuālo noformētāju, tas bijis labs darbs. Ainārs turpina: “Mani atlaida no darba noliktavā, bet nu jau arī man pašam vairs nepatika, bija apnicis un gribēju ko mainīt dzīvē. Fotogrāfija bija sākusi interesēt, bet sapratu, ka fotogrāfs vēl nebūšu. Darbā iekārtošanās aģentūrā pieteicos visādiem darbiem un beidzot mani darbā pieņēma tā pati darbā iekārtošanās aģentūra. Tas bija ofisa darbs, bet bija arī jābrauc uz dažādiem uzņēmumiem vērtēt, kā cilvēki strādā, jāmeklē potenciālos darbiniekus, jāskatās, kāds ir pieprasījums, jārēķina, cik rentabla ir noteikta cilvēku skaita nodarbināšana.”
Ar šo darba iespēju Aināram saistās arī veiksme un nejaušība – darbā viņš pieņemts tāpēc, ka vārds sākas ar A burtu. Atlases personāls vērtējis pieteikumus arī pēc labām angļu valodas prasmēm un šai sarakstā Ainārs gadījies pirmais.
Ar ar nākamo karjeras posmu – bet jau fotogrāfijā – Aināram saistīta tieši šī darba vieta, viņš stāsta: “Mana kolēģe precējās, viņa zināja, ka man patīk fotografēt un gribu to darīt. Mani uzaicināja uz kāzām un lūdza arī pafotografēt kāzu ceremoniju. Saprašana par kāzu fotogrāfiju tolaik man bija nulle. Un par angļu kāzām vispār nebija ne jausmas. Pats pēdējoreiz kāzās biju kādu sešu gadu vecumā. Šīs pirmās kāzas, ko fotografēju, pagāja pilnīgi nez saprašanas, turklāt arī ofisa telefons bija pāradresēts uz manējo, tā ka svētkus pavadīju, paralēli atbildot uz telefona zvaniem darba jautājumos.” Ainārs neslēpj – pirmās kāzu fotogrāfijas, vērtējot ar tagadējo profesionāļa pieredzi, sanākušas “diezgan šausmīgas”, taču jaunajam pārim tās patikušas. “Viņi bija priecīgi,” smej Ainārs.
Kopumā Ainārs savu karjeru augšupejoši veidojis trīs darbā iekārtošanas aģentūrās, pieņemot arvien labākus piedāvājumus un attiecīgi arī atalgojumu. “Ar domu, ka paliksim Anglijā, šī būs mana karjera. Prātojām – varbūt iegādāties māju un tur palikt uz dzīvi, bet vienā mirklī sapratu, ka šī darba specifika liek justies kā starp dzirnakmeņiem – no vienas puses ir darbu prasošie ar visu savu slikto pieredzi, no otras – uzņēmumi ar savām prasībām un pretenzijām. Un es esmu pa vidu. Šādi tomēr negribu pavadīt visu savu dzīvi. Tolaik mani bija 24 gadi. It kā forši, bet ne ilgtermiņā. Tā lēnām sāku nopietni pievērsties fotogrāfijai, parādījās arī pirmie klienti.”
Uz pabalstiem nedzīvos
Darba kolēģi gan Aināram ieteikuši – kāzas fotografēt nav stilīgi, vajadzētu mēģināt ielauzties modes fotogrāfijas jomā... It īpaši, ja plānots uz Londonu pārcelties. Arī Diānai bija perspektīva savu darba karjeru turpināt Londonā. Tas bija 2014. gads – tovasar Latvijā Ainārs ar Diānu apprecējās. Viņa mērķis bija izveidot te, Latvijā, savu fotogrāfa portfolio, lai atgriežoties Londonā ķertos pie kvalitatīvu mājas lapas radīšanas. Tas izdevās.
Kā frīlancers paralēli pamatdaram Ainārs fotografējis pasūtījumu darbus kādai reklāmas firmai, bildējis kāzas, kā fotogrāfs nokļuvis arī Londonas Modes nedēļā, pēc tam Parīzes Modes nedēļā, bet sapratis – lai fotografētu modi, tā ir ļoti jāmīl līdz katrai apģērba šuvei un detaļai. “Man kā džekam tik ļoti tas neinteresēja...” pasmaida Ainārs.
Tam pa vidu viņš atceras kādas visnotaļ traģikomiskas kāzas, ko fotografējis: “Mazas kāzas – precas lietuviete un albānietis. Aizbraucu uz kāzām, sāku jau fotografēt, tūliņ visiem jāiet ceremoniju telpā, līgava un līgavainis jau iegājuši. Pēkšņi redzu – līgavaini ved ārā no telpas roku dzelžos! Stāvu un nesaprotu – ko darīt, fotografēt vai nefotografēt?! Toreiz dzimtsarakstu nodaļas darbinieki bija nosprieduši, ka albānietim beigusies vīza un tādēļ viņš precas ar lietuvieti... Taču viss labi beidzās – pēc mēneša kāzas tomēr notika un, atzīstot kļūdu, dzimtsarakstu nodaļa jaunajam pārim šo otro kāzu ceremoniju uzsauca...”
Atceroties sajūtas, kad ģimenē pieteikusies meita, Ainārs ir atklāts: “Anglijā bērnus mēs negribētu audzināt. Ir emigranti, kuri rēķinās ar bērnu pabalstiem, bet tas ir tādā gadījumā, ja strādā zemāk atalgotus darbus par minimālo algu. Strādājot vidēji atalgotā darbā, pabalstus nenodrošina un, ja godīgi, uz pabalstiem man negribētos dzīvot. Bet, lai nokļūtu augstākā līmenī, gadā jānopelna 100 tūkstošus un tas nav viegli.”
Mērķi sasniegti
Projekts Mēs esam Talsi Aināram bijusi viena no iespējām, kā viņš redzējis savas fotogrāfa karjeras attīstības aizsākumus Latvijā. Latvijā arī piedzima otrs bērniņš. Tagad Diāna strādā Talsu Valsts ģimnāzijā par sporta skolotāju – kādreiz spēlējusi florbolu un sporta joma viņai ir sirdj tuva.
“Atgriezties Latvijā bija ļoti labs lēmums. Man arī tas iedeva tādu kā iedvesmu – šeit sev noliku mērķi, ka gribu būt pilna laika fotogrāfs. Jau piecus gadus varu darīt to, kas patīk un tikai to. Pilna laika fotogrāfs – nevis tāpēc, ka ar to varu nopelnīt iztiku, bet tāpēc, ka šādi man ir vairāk laika attīstīties,” uzsver Ainārs Mazjānis, viņš piebulst: “Ja es dzīvotu Anglijā un paralēli būtu fotografējis, pa visu šo laiku būtu nofotografējis kādas 30 kāzas. Tagad esmu uzkrājis savu pieredzi. Pērn skaitīju – Latvijā kopumā esmu nofotografējis aptuveni 150 kāzas. Pieredze aug, man tam ir laiks un es varu attīstīties. Lai gan citreiz šķiet kā Sprīdītim – tur, kur aizbrauksi, tā būs tā iespēju zeme, bet patiesībā tieši Latvija ir iespēju zeme. Ja savā profesijā vajag iegūt atpazīstamību, daudzās nozarēs Latvijā ir daudz vairāk iespēju.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Atgriežoties mājās saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji.