Toreiz dārzā jau varēja apskatīt 275 zvērus un putnus – mežacūku, lāčus, āpšus, lauvas, vilkus, ziemeļbriežus, lapsas, stirnas, trušus, pūces u. c. Zoodārza 105. dzimšanas gadā te mājvietu raduši putni un dzīvnieki no visiem kontinentiem. Viņi spriņģo, rotaļājas, tekalē, lēkā, dzied, urkšķ, svilpj. Galvenais dzīvnieku labklājības rādītājs ir ilgdzīvošana un vairošanās. Ar to Rīgas zoo viss ir kārtībā.
Dzimumu maiņa
Uzklausot manu lūgumu iepazīties ar senioriem, Zooloģiskā dārza Informācijas nodaļas pārstāvis Māris Lielkalns stāsta: "Vecums ir stiepjams jēdziens. Pirmkārt, Nīlas krokodils var nodzīvot pat simts gadus, bet viendienīte – vienu dienu. Nīlzirgam vai bruņurupucim 20 gadi ir tāds ieskrējiens, bet mājas pelīte dzīvo tikai 2–3 gadus. Otrkārt, daudzviet par dzīvnieku vecumu rakstītais nebūt nenozīmē, ka katrs šīs sugas pārstāvis sasniegs šo gadu skaitu. Slimības, ienaidnieki un citas ķibeles pieveic lielāko daļu. Vispār pirmajā dzīves gadā bojā aiziet lielum lielais vairums jaunuļu. Tikai nedaudziem paveicas nodzīvot ilgāk. Nebrīvē pie pilnas pansijas un dakteru aprūpes dzīvajām radībām ir lielākas iespējas uzkrāt bagātīgu gadu nastu. Zoodārzā visilgāko mūžu nodzīvoja un 2007. gada augustā nomira Čabulītis – viens no vecākajiem Misisipi aligatoriem Eiropas zoodārzos. Viņu skatīja daudzas apmeklētāju paaudzes, jo Čabulītis savas darba gaitas Rīgas zoodārzā sāka 1935. gada 1. aprīlī."
Māris aicina skatīt sarkano un sārtos flamingus, kas mīt gandrīz pie pašas ieejas. Pieci krāšņi bridējputni iezīmē košu akcentu rudenīgajā dārzā. Neticami, bet sarkanajam flamingam jau ir 35 gadi, četriem sārtajiem flamingiem – 29. Tā kā flamingi nebrīvē dzīvo līdz 30 gadiem, tad šie jau ir krietni pāri pusmūžam, taču joprojām skaisti putni. Atceros, te vēl pirms pāris gadiem seklajā baseinā "ganījās" prāvs bariņš skaistuļu. Māris noplāta rokas – vecums un pirms dažiem gadiem nejauši putniem piekļuvušais lapsa kūmiņš paņēma savu tiesu. Diemžēl flamingu demogrāfiskā situācija ir diezgan bēdīga – koptos un labi barotos garkājus vairoties nestilmulē mūsu vēsās un īsās vasaras.
Pilnīgi no citas operas ir divi nākamie seniori – nīlzirgu dāmas Auguste un Funte, kuras ir jau īstas pensionāres. Auguste ir "mūsu pašu bērns", viņa dzimusi Rīgas zoodārzā 1988. gada 15. septembrī, viņai jau ir 29,5 gadi. Savukārt viņas kaimiņiene Funte, kas dzimusi Harkovas zoodārzā, nomaskējusies par Funtiku, Rīgā ieceļoja 1990. maijā. Zoodārzā gaidīja, kad šiem dzims pēcnācēji, bet to kā nebija, tā nebija. Tad asins analīzē noskaidroja Funtika patieso dzimumu. Baseinā abas te mīļojas, te ķīvējas, bieži ienirstot ūdenī ar visu ap 2,5 tonnām smago ķermeni. Virs ūdens kā periskops paliek tikai acis, ausis, nāsis. Māris smej – mūsu skaistās mauriņpļāvējas, jo nīlzirgi ir zālēdāji. Resnās skaistules? Māris aizstāv: "Nevajag piemērot cilvēciskos skaistuma etalonus 90 x 60 x 90! Auguste un Funte, protams, varētu mazliet notievēt, bet citādi nekādas vainas. Salīdzinot ar citiem tādas pašas svara kategorijas dzīvniekiem, nīlzirgi ēd pat krietni mazāk, jo, uzturoties siltā ūdenī, tiem izdodas ietaupīt krietnu daudzumu enerģijas."
Ar cieņu un godbijību
Zinot manu vājību pret pūkaino kažoku īpašniekiem, no nīlzirgiem Māris tiešā ceļā vedina pie lūšiem. Voljērā grūti pamanāmi diendusu snauduļo pāris gadu vecie Kamēlija un Rubīns. Rubīns ir dabasbērns. Pirms pāris gadiem cilvēki viņu novājējušu un saskumušu nogādāja zoodārzā. Kamēlijas vecāki, zoodārza filiālē Cīruļi dzīvojošie lūši Marģers (18) un Margo (17), ir ļoti saskanīgs pāris. Abi savulaik nākuši no Latvijas dabas. Viņu "laulībā" dzimuši 17 mazuļi. Tie dzīvo Spānijā, Lietuvā, Japānā, Ungārijā, Polijā, arī Līgatnes dabas takās. Kamēlija ir abu pēdējais bērns. Margo un Marģers jau ir ļoti veci un Cīruļos bauda godam nopelnīto atpūtu, tiek lutināti un labi baroti. Lai visiem pensionāriem Latvjzemē tā!
Nav pūkains, bet smuks ir bruņurupucis, un ne Galapagu, kurus savā uzmanības lokā tur aizsardzības ministrs, bet purva bruņurupucis, vārdā Slāvs. Nav gan mūsējais, tie Latgales zoodārzā sildās Mihaila Pupiņa mīlestības saulītē. Slāvs ir Ukrainas iedzimtais. Smuks un miermīlīgs gaļēdājs, dzimis 1978. gadā.
Māris smej: "Slāvs zoodārzā strādā ilgāk nekā es, viņš te jau 39 gadus. Cienījami, vai ne, ja zināms, ka šie rāpuļi vidēji dzīvo 40–60 gadu, retos gadījumos var sasniegt pat 100 gadu vecumu." Latvijas tilpēs purva bruņurupucis ir rets un aizsargājams rāpulis, kas iekļauts Latvijas Sarkanajā grāmatā. Pašlaik viņi izcīna diezgan nevienlīdzīgu kauju ar agresīvajiem sarkanausu bruņurupučiem, kurus dabā izlaiduši neapzinīgi dzīvnieku mīļotāji. Apskatām divas cienījamas Japānas makaku mammas. Māris stāsta: "1996. gadā mūsu zoodārzs nosūtīja uz sadraudzības pilsētu Kobi Japānā ziloņmeiteni Zuzi, pretī kā cieņas apliecinājumu saņemot dažādus Japānas dzīvniekus, ieskaitot Japānas makakus, krāsainās karpas koijas, Japānas dzērves. Uz Rīgu atsūtītajai Japānas makaku dāmai Čanai ir 26 gadi, Seiko – 23. Dzīves ilgums savvaļā Japānas makakiem ir ap 30 gadiem, bet nebrīvē dažam var pārsniegt 38 gadus. Tātad Čana un Seiko jau sasniegušas krietnus gadus, bet jūtas tīri omulīgi."
Māris priecīgs: "Nav jau tā, ka mums seniori vien dārzā mīt. Taču ilgdzīvojošie bauda cieņu un uzmanību. Zoodārzā ir bijuši gadījumi, kad dzīvnieku pāris, būdams jau krietnos pensijas gados, beidzot sadūšojas radīt pēcnācējus." Es bilstu: "Vispār ir grūti pateikt, ka viņi jau tik stipros gados. Kaut cilvēkiem tā būtu – pusmūžā ne grumbiņas, ne stīvas gaitas, ne ēstgriba zudusi."
Māris oponē: "Nu jā, tomēr kāds dzīvnieks nosirmo, vēl būdams pavisam jauns. Paskaties! Re, kur skraidelē brūns smilšu krāsas Ungārijas stepju govs telēns. Paies daži mēneši, un tas jau būs sirms kā pieaugušie šīs sugas pārstāvji. Taču veselīga barība, miers, mazāk filozofēt par nejēdzībām, ļauties dienišķajiem priekiem – tik vien to labas dzīves noslēpumu!"
ļuļa