Kad pirmajā februāra svētdienā rītausma kalnu grēdu Ašgabatas sānā iekrāso tik spilgti un aicinoši baltu, ir jāpamet pompozā marmora galvaspilsēta un jādodas ceļā. Divatā ar džipu uz kalniem, marmora / zelta celtņu dominanti un galvaspilsētas izlaizīto kārtību atstājot aiz muguras. Divarpus stundu raita brauciena, un būsim galā – kalnu ligzdā, ko apjūsmo un banālām leģendām apvij vieglā tūrisma slavētāji, bet vēstures profesionāļi pamatoti un skrupulozi pēta, apstiprinot: unikāla vieta!
VISPIRMS PLATĀNĀ
Tieši nopietnais zinātnieks mums ir iedevis gan kontekstu, gan kontaktus šīs vietas izziņai, tomēr, strauji nobremzējušas kalnu ciema viducī, pirmo vizuālo izziņu optimistiski sākam pašas. Lai arī saslavēti kā konservatīvi, noslēgti un aizdomīgi, centrālā laukuma nohūrieši ir noskaņoti mums labvēlīgi – tik bieži te svešinieki neieklīst, bet redzēti ir!
Galvenās ielas malā ir viss: vairākas mošejas, tirgus laukums, kazu tirdzniecība, svētais koks, bronzas krūšutēls, kungi ar bārdām biezajos halātos, dāmas ar lūpu kaktiņos iekostiem lakatiem, klīstošas vai māju apakšstāvos mītošas govis, šauras ieliņas ar akmens vai kleķa mājiņām, milzīgie spožu un sarūsējušu satelītu šķīvji, otrreizējais pielietojums metāla gultu galiem (vārti un žogi), sniegs, kas ielas padara bīstami slidenas, akmens plātņu krāvuma mājiņas un senā cietokšņa mūra atliekas, milzums atkritumu izžuvušajā upītē un ceļmalās, klīstoši bērneļi un vietējo labumu tirgotāji, kas uzreiz piedāvā arī mīlas dziru. O, tas mūs interesē, tikai nekādi nesaprotam, kuram no mīlas objektiem tā jāiedzirda – sev, lai mīlnieki pakaļ skraida, vai izredzētajam, lai godam tiek ar mīlas pienākumiem galā…
Pirms gada, kad Turkmenistānā biju pirmo reizi, Ašgabatā, kā ierasts, ielas malā cēlu roku – par taksometru var piestrādāt ikviens.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 16. - 22. februāra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!