Nezaudēt ticību

Tobrīd šie mācītāji bija tautas varoņi, garīgie līderi, kurus cienīja un respektēja ne tikai viņu draudzēs un ne tikai ticīgā sabiedrības daļa. Kāpēc? Jo viņi tobrīd uzdrīkstējās to, ko daudzi (jā, absolūti neatkarīgi no savas reliģiskās pārliecības) domāja, bet varbūt nepietika drosmes, varbūt zināšanu vai prasmes, lai nonāktu līdz reālai darbībai. Tolaik attiecībā pret valdošo varu arī viņi bija dumpinieki, kas plašākam cilvēku lokam ļāva uztvert un saklausīt vēsmas apkārt, sajust, ka viņi savās domās nav vieni un ka ir vērts celties un darīt, lai kopējais sapnis, kas varbūt joprojām brīžiem šķita neaptverams, kļūtu pavisam reāls.

Kas ir mainījies? Viss piepildīts. Todienu lielās lietas īstenotas, mērķi sasniegti. 1. un 4. maijs mums ir svētku dienas, kad droši varam pacelt savas valsts karogu. Taču tas nenozīmē, ka pasaule būtu iesprūdusi, vairs nemainās un arī nekāda attīstība nenotiek un nevienam nav vajadzīga. Gluži pretēji – notiek, turklāt straujāk nekā jebkad agrāk, vienīgi virzieni mainījušies. Tāpēc joprojām ir vajadzīgi cilvēki, kuri spēj uztvert un saklausīt pirms citiem, kuri spēj sajust to, kas varbūt vēl tikai gaisā un veidojas lēni. Cilvēki, kuri spēj redzēt tālāk, būt soli priekšā valdošajiem vējiem ne tikai valstī un sabiedrībā, bet arī mazākās tās grupās. Un skumji, ja pirmie, kas šos cilvēkus gatavi tiesāt un izstumt, ir tieši "savējie".

"Mēs vienkārši mācāmies dzīvot jaunā teritorijā," rudenī, kad tikāmies, lai runātu ne tikai par viņa jauno grāmatu (kura, šķiet, kļūst tikai arvien aktuālāka un aktuālāka) un cilvēku savstarpējām attiecībām, bet arī apkārt notiekošo Eiropā un pasaulē, teica Juris Rubenis – viens no jau pieminētās mācītāju kustības līderiem. To vērts atcerēties arvien no jauna un dažādā kontekstā – gan pavisam tieši, migrējot starp pasaules daļām un mēģinot saprast, kas mums ir tas vērtīgākais, izvēloties mītnes zemi, gan katru dienu, katru stundu, mācoties neļauties vadātājiem, bet tā vietā atrodot savas autoritātes un līderus. Lai izšķirīgos brīžos nezustu ticība (kāda nu mums katram tā ir), jo bez tās, redz, arī atmodas laikā nekur tālu mēs nebūtu tikuši.

Šīs SestDienas, 28. aprīļa - 11. maija, numurā lasiet:

LAIKA MAŠĪNA. Dieva noliktā laikā. Viens no būtiskiem atmodas veicinātājiem bija arī pirms 30 gadiem dibinātā jauno luterāņu mācītāju kustība Atdzimšana un atjaunošanās, kas pulcināja vēl tagad labi pazīstamus cilvēkus. Tā drosmīgi un ātri sasniedza savu mērķi, bet paguva izbaudīt gan čekas spiedienu, gan "savējo" uzbrukumus.

SestDienas SALONS. Atdot pēdējo deju. "Es gribēju izdarīt to, ko viņa vairs nepaspēja, – dot viņai iespēju vēlreiz dejot dzimtenē." Itāļu dejotāja un horeogrāfe Benedeta Kapanna pirms diviem gadiem ieradās Rīgā meklēt ziņas par savu vecmāmiņu - primabalerīnu Mirdzu Kalniņu. Un šogad atgriezās, lai veltītu viņai izrādi.

TĒMA. Atgriezties vai neatgriezties. Latvijas demogrāfiskie rādītāji nav iepriecinoši – sabiedrība noveco. Viens no risinājumiem - reemigrācija. Taču, kā liecina jaunākie pētījumi, desmit gadu laikā Latvijā atgriezušies mazāk nekā 40 % aizbraukušo. Turklāt liela daļa cilvēku, kas spēruši šo soli, pēcāk to nožēlo.

TUVPLĀNĀ. Kaut kāda nesaprašanās ar laikmetu. Folkloras pētniece un vairāku grāmatu autore Sanita Reinsone priecājas par to, ka vadātājs nav pazudis no mūsu ikdienas, un nedaudz nožēlo, ka, runājot par latviešu folkloru, visiem pirmās nāk prātā tikai dainas.

PASAULĒ. Pie mums geju nav! Krievijas prese vēsta par Čečenijas varasiestāžu izvērstu geju vajāšanu, kas izpelnījusies starptautiskās sabiedrības nosodījumu. Kremlis sistemātiskos cilvēktiesību pārkāpumus Ziemeļkaukāza republikā cenšas izlikties neredzam.

PIEREDZE. Betons gan kosmosam, gan mēsliem. Betons ir pasaulē visvairāk izplatītais būvmateriāls, taču SIA Primekss izdevies ielauzties nozarē ar jauna tipa betonu, kura priekšrocības nu jau novērtē arī lielas starptautiskas kompānijas. Pievērsties šim biznesam Jāni Ošleju, kuru sabiedrībā vairāk pazīst kā ekonomistu, pamudinājis 90. gados redzētais Latvijas pārtikas rūpnīcās.

CEĻOJUMS LAIKĀ UN TELPĀ. Kladrubi nepanesamais miers. Uz Kladrubi klosteri Čehijā braucam ar konkrētu mērķi – noskaidrot, kur un kā šajā kompleksā Otrā pasaules kara beigās bija izvietotas nacistu evakuētās Latvijas muzeju vērtības. Taču attopamies situācijā, kurā vēsture joprojām ir neērta tēma un par Mērijas Grīnbergas nosargātajām 700 kastēm nezina pat speciālisti.

Kā arī ŠONEDĒĻ, AKTUĀLS VIEDOKLIS, SPORTS MAIJĀ, ZVAIGŽŅOTĀ NEDĒĻA, KINO, KULTŪRIZKLAIDES DEVA, SestDiena IESAKA, ZIRNIS ĒD, SestDienas VAKARIŅAS, IZPĒTĪTS, MĪKLA, HOROSKOPI, ANEKDOTES un SMALKĀS APRINDAS.