Jābildē pastkastītes! Tās ir unikālas, un drīz to varbūt vairs nebūs! – šis fotogrāfa Jāņa Deinata ierosinājums krita auglīgā augsnē, Latvijas pastam domājot par veidiem, kādu dāvanu nozares simtgadē pasniegt publikai un arī pašiem sev. Rezultātā ir tapusi grāmata 100 pasta pieturu, vizuāls stāsts par simtgades laikā Latvijas ainavā atstātajām pasta industrijas pēdām – pastkastītēm, kas ikvienu viensētu ir saistījušas ar iespēju saņemt sūtījumus no visas pasaules, bet mēs nevaram droši apgalvot, vai pēc simt gadiem tās Latvijas ceļmalās vēl stāvēs. Deinata fotogrāfijas oriģinālizmērā ir divtik vērts apskatīt. Jo šo darbu viņš ir veicis nevis kā profesionāls amatnieks – saņem uzdevumu, noskaidro adreses, aiziet, nobildē –, bet darbojies gandrīz kā latviešu tautas pasakas varonis pēc principa "aizej tur – nezin kur, atnes to – nezin ko". Proti, dodoties savos pastkastīšu maršrutos, nav skaidri zinājis, ko atradīs un ieraudzīs, galā nonācis. Kā zināms, mākslinieks tieši tā var tikt pie vislabākā rezultāta.
Princips "aizej tur – nezin kur" var darboties arī šķietami zināmā vietā, stāsta Deinats: "Tu aizbrauc uz to vietu, kuru it kā zini, bet izrādās, ka gadalaiks ieviesis savas izmaiņas ainavā. Piemēram, vietā, kuru garāmbraucot esmu noskatījis, lai bildētu, ir skaisti krūmi, kuriem būtu jāzied. Tad nu ziedonī vairākas reizes braucu turp speciāli, bet izrādās, ka tie ziediņi ir knapi..." Šāgada skaistais pavasaris Deinata nolūkiem nav bijis labs diezgan – visu laiku dzidri zilas debesis bez mākoņiem: "Kas tā par ainavu bez mākoņiem?" Pastkastītes tika bildētas no rudens līdz pavasarim dažādās Latvijas vietās. Viens no secinājumiem, kas Deinatam radies šajos braucienos: nevar teikt, ka Latvija izmirst!
Pastkastīte ir cerība, saka Jānis Deinats, uzsverot, ka viņš fotografē nevis faktus, bet attiecības. Šajā gadījumā visupirms cilvēka attiecības ar pasauli, kur pastkastīte ir viensētnieka savienotājs ar visu globusu. Mūsdienās pastkastītes svars strauji mainās. "Mūsu šodienas seja ir mobilie aicinājumi un aplikācijas, interneta komercija, tranzīta sūtījumi un apstrādes automatizācija," saka Latvijas pasta valdes priekšsēdētājs Mārcis Vilcāns, piebilzdams, ka pagaidām arī pastkastītes nekur nepazūd.
Tomēr mobilie sakari dara savu – faktiski ir izzudis tāds sakaru veids kā telegrammas, arī vēstules pa pastu tiek sūtītas daudz retāk. Tomēr šodien vēl eksistē gan drukātā prese, gan viensētas, tātad arī svarīgs elements ir pastkastītes, kas lauku ainavā iemieso gan cerību, gan daudzas citas izjūtas, arī uzticamību un trauslumu. Pastkastīte, kas atrodas ceļa malā reizēm gandrīz kilometru no adresāta mājām, liecina par uzticēšanos līdzcilvēkiem ne mazāk kā piena kannas turpat blakus pastkastēm vai, piemēram, Somijā pie mājām redzētās kastītes, kurās saimnieks teicis atstāt naudu par naktsmājām, jo tajā dienā, kad viesi, kas noīrējuši namiņu, dosies prom, viņš pats nebūšot uz vietas. Savā ziņā pastkastīte ir arī liecība no tiem laikiem, kad Latvijas laukos durvis neslēdza ciet, ikviens ceļinieks varēja ieiet sētsvidū un padzerties ūdeni no akas – zagšanas ligu Latvijā tā īsti ienesa boļševiki no austrumiem. Kopš tiem laikiem pastkastīte ir arī trausluma simbols. Par to visvairāk liecina tieši pastkastīšu izskats. Kā stāsta Deinats, savos pastkastīšu ceļojumos viņam nācies runāt ar vairākiem lauku cilvēkiem, kuri stāstījuši, ka reiz viņu pastkastīte bijusi jauna un skaista, bet cik tad reižu to jaunu liksi, jo jaunās, vai nu pašam vai kaimiņam, noposta vandaļi. "Arī tāpēc tās pastkastītes ir tādas vecas," stāsta Deinats.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 29. septembra - 5 .oktobra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!