Lielākā kļūda droši vien bija nevis kluba diskvalificēšana, kā dēļ sezonas turpinājumā čempionāta spēļu kalendārs zaudēja regularitāti, komandām vasaras mēnešos dažkārt aizvadot tikai pa divām trīs spēlēm mēnesī, bet gan neizlēmība, pieļaujot aizdomīgo babītiešu dalību virslīgā un nesagatavojot labu alternatīvu spēļu kalendāram. UEFA paspārnē esošajos nacionālajos čempionātos vēl tikai Armēnijai augstākajā līgā ir mazāk klubu (seši) nekā Latvijai. Un pat tajā katrai komandai ir vairāk spēļu (30). Ja vēlamies vietējo futbolistu progresu, ar 24 mačiem gadā ir krietni par maz. Jā, protams, var aizbildināties ar to, ka šim gadam šāds rezerves variants varbūt bija pieņemams divu kausa izcīņu dēļ, bet šī iemesla dēļ piecām virslīgas komandām bija tikai par vienu spēli vairāk, vēl citām spēļu skaits palielinājās par dažām. Un galvenais, ka vasarās, kad Latvijas zaļie futbola laukumi ir reti labā stāvoklī, daža laba komanda, kas nepiedalās eirokausos, spiesta mēnesi gandrīz tikai trenēties.
Iepriekšējais virslīgas izpilddirektors Emīls Latkovskis neslēpa savu izbrīnu par Babīte/Dinamo pielaišanu pie čempionāta un teica, ka pats to nebūtu pieļāvis. Tomēr gada sākumā virslīgu vadījušais vācietis Olivers Šlēgls, cerot uz labāko, pieļāva to, ka vēl viens gads Latvijas futbolā aizritējis ar negatīvu piegaršu. Kamēr par Latvijas futbolu atbildīgie prāti turpinās tikai reaģēt uz jau esošu situāciju, neparedzot to savlaicīgi, tikmēr mūsu virslīga tā arī paliks Eiropas nacionālo čempionātu astes galā, teju pēc katras eirokausu kampaņas piespiedu kārtā atzīstot, ka konkurenti (arī no dienvidu kaimiņzemes) ir mums priekšā. Un kā lai aizjož garām, ja pat Andoras un Luksemburgas čempionātos ik gadu ir vairāk spēļu?