Jā, Viktors Skripņiks, kurš Riga FC aizveda līdz čempionu titulam, ir pelnījis visdažādākās uzslavas. Tas ir piemērs, kad top skaidrs – lūk, labs ārzemju speciālists, kādu ienākšana Latvijas futbolā ir vērtējama pozitīvi. To pašu varētu teikt arī par Ventspils treneri Dejanu Vukičeviču un RFS vadītāju Valdu Dambrausku, kura komanda sezonu iesāka ar satriecoši aizraujošu futbolu. Tāpat ar futbolistiem: Beka Vačiberadze, Adeleke Akinjemi, Tosins Aijeguns, Volodimirs Bajenko – talantīgi futbolisti, kas tikai izdaiļo vietējo čempionātu un palīdz progresēt vietējiem.
Bet vai trūkst pretēju piemēru – kad ārzemnieks ne ar ko nav labāks par vietējo? Vai Spartaks var godprātīgi pateikt, ka viņu izvēlētie ārzemju speciālisti bija labāki par, piemēram, Marianu Paharu, kurš mūsu vadošo klubu ignorances dēļ bija spiests ielikt savu trenera karjeru reputācijas giljontīnā pie FK Jelgava stūres? Kad Pahars pārņēma Zemgales komandas vadību, bija skaidrs, ka viņš lien neapskaužamā situācijā, kurā var tikai zaudēt. Bet vai viņam bija citas izvēles iespējas? Bez darba virslīgā ir savulaik čempiona titulus izcīnījuši Latvijas speciālisti Viktors Dobrecovs un Jurģis Pučinsks. Viņi pierādīja, ka vietējie un jaunie speciālisti var izcīnīt titulus! Bet mūsu vadošie klubi skatās ārzemnieku virzienā. Vai visi leģionāri bija galvastiesu pārāki pār vietējiem futbolistiem? Lūk, atbilde: RFS rezervists Roberts Uldriķis 494 minūtēs guva 7 vārtus, bet gruzīnu snaiperis Irakli Sikharulidze līdzīgā spēles laikā izcēlās tikai reizi.