"Mans lielākais prieks – ja kaut viens no atkarīgajiem ir glābts. Ir tādi, kuri savās pilsētās ir nodibinājuši atbalsta grupas, apmeklē baznīcu. Tā ir atslēga, kā es palieku skaidrā, un, ja vēl noder kādam citam, tad dubultā gandarījums,» saka Jānis Barkāns. Kopš 2019. gada 6. marta Valsts probācijas dienesta Vidzemes reģiona struktūrvienības Madonas nodaļā viņš darbojas kā brīvprātīgais līdzgaitnieks aizbilstamajiem ar atkarībām. Apbrīnojams cilvēks, kurš drosmīgi, atklāti un ne bez ironijas un humora stāsta, kā pats atgriezies pilnvērtīgā dzīvē, kas šajā ceļā pazaudēts, kas atklāts.
To dienu nepateikšu
"Mani sauc Jānis, un es esmu atkarīgs cilvēks. Jau kādu laiku dzīvoju skaidrā, bet šī dzīves joma man ir labi pazīstama. Vairākus gadus biju tablešu, narkotiku, alkohola varā. Bija depresija, izeju neredzēju, mēģināju izdarīt pašnāvību. Apzinājos, ka nevadu savu dzīvi, tās slogs man par smagu un negribu mocīties," atklāj 43 gadus vecais madonietis. Mācījies Madonas vidusskolā, vēlāk vakara nodaļā, jo agri sācis strādāt. Tie bija 90. gadi – naudu pelnījis remontdarbnīcās, tad gaļas pārstrādes cehā. Sasniedzot pilngadību, sācis strādāt par bārmeni, arī prestižos Rīgas krogos.
Ģimeni nodibinājis agri, 20 gadu vecumā, tajā auga trīs bērni. "Kad piedzima pirmā meita, aizgāju no darba bāros, sapratu, ka to nevar ar ģimeni apvienot, strādāju būvfirmās. Mums piedzima otrā meita, un devos uz Īriju – lai ģimeni nodrošinātu, biju paņēmis vairākus kredītus, ar Latvijas algu tos nomaksāt nebija
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 24. februāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!