Kā satuvināt valstis
Mārtiņš Baumanis ir rīdzinieks, dzimis mūziķu ģimenē. Pabeidzis Rīgas 49. vidusskolu, mācījies J. Mediņa Mūzikas skolā – paralēli diriģējis, komponējis, bet augstāko izglītību mūzikas vadībā un kompozīcijā ieguvis Londonā. Izaicinājumam jaunajā darbā LIAA viņš velk paralēles ar savu pieredzi pirms gadiem desmit: "Mana mamma – ilggadējā operas čelliste Laima Kunkule – spēlēja klasisko mūziku, un es kā komponists – tolaik man bija kādi 20 gadi – nolēmu uzrakstīt viņai skaņdarbu. Skaņdarbu tādās tehnikās, kādas viņa vēl nebija spēlējusi un ar kādām saskārās pirmoreiz. Procesa pirmajā daļā tas bija kaut kas grūts, ko nevarēja nospēlēt, bet beigās tādu paņēmienu jau viņa mācīja saviem kolēģiem. Viņai bija liels prieks. Un tas ir moments, kura dēļ dzīvoju, kas man patīk, – kad divi cilvēki sanāk kopā, nezina, kā kaut ko nepazīstamu otram iemācīt, un no tā izveido ko jaunu. LIAA mans izaicinājums ir – kā pasaulei parādīt to, ko pirmie esam izdomājuši, atklājuši."
Šis gads Mārtiņam ir krasu pavērsienu laiks, bet ar Koreju saista arī radnieciskas saites – viņa sieva Samera ir korejiete. "Pirms gada ar sievu pārvācāmies uz Koreju, un tad jau urdīja sajūta – vēlme satuvināt Koreju un Latviju. Tādā ļoti vienkāršā līmenī – kā es varētu Seulā aiziet uz veikalu un nopirkt latviešu ražoto biezpiena sieriņu vai kvasu. Un, protams, kā abas valstis satuvināt kultūras līmenī. Seulā man bija pašam savs neliels koris, notika jau pāris mēģinājumu, bet tad uznāca Covid-19 un bija jādomā, ko darīšu tālāk."
Mārtiņš pieteicies vadīt biznesa etiķetes, ārzemju kultūru un valodu apmācības dažādiem Korejas uzņēmumiem. "Tur sāku just, ka tieši biznesa jomā Korejai un Latvijai ir daudz saskares punktu. Teiksim, darbīgā neatlaidība, darbspējas. Gan Latvijai, gan Korejai ir bijis līdzīgs liktenis – kā mazai valstij būt starp lielajām valstīm, tāpēc sevi ir jāpierāda teju ar spītu. Starp citu, šīgada pirmajos mēnešos eksports, ekonomiskā sadarbība starp Koreju un Latviju nav mazinājusies. Arī Covid-19 laikos cilvēki meklē iespējas, kā sadarboties."
Latvietis Korejas uzņēmējiem mācījis arī tādas etiķetes nianses kā rokas paspiešana. "Korejieši roku paspiež citādi, daudz "mīkstāk". Savukārt Eiropā itin bieži par cilvēku spriež pēc rokasspiediena. Domāju, tas nav pats objektīvākais spriedums, taču, ja rokasspiediens nav ne par stipru, ne vāju, pirmajam iespaidam ar to atkrīt daudz jautājumu. Nodarbības bija mazliet smieklīgas – tā arī spiedām viens otram roku un vērtējām," smej Mārtiņš.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 9. oktobra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!