Latvijas Universitātes ģeoloģijas docents Dr. ģeol. Jānis Karušs un pēcdoktorantūras pētnieks Dr. ģeol. Kristaps Lamsters ir starp tiem latviešu zinātniekiem, kuri bijuši vistuvāk klimata pārmaiņu procesiem un objektīvi var spriest arī par nepieciešamību tām pielāgoties. Nupat Antarktikas pētījumu rezultāti publicēti zinātniskajā žurnālā Antarctic Science. Publikācijas Subglacial topography and thickness of ice caps on the Argentine Islands autori ir Jānis Karušs, Kristaps Lamsters, Anatolijs Černovs, Māris Krievāns un Jurijs Ješkins. Antarktikā tika veikti Argentīnas salu ledus kupolu ģeofizikālie pētījumi, šī ekspedīcija tika īstenota sadarbībā ar Ukrainas Nacionālo Antarktikas pētījumu centru, kurš pārvalda Vernadska polārstaciju. Dažu dienu laikā šai publikācijai jau bija vairāk nekā 100 skatījumu.
Uz dabisko pārmaiņu viļņa
"Zemes attīstības vēsturē ledus laikmeti ir bijuši, un ne reizi vien. Pašlaik globālās klimata izmaiņas notiek salīdzinoši strauji, un teikt, ka cilvēka darbības tās neietekmē, īsti nevar. Pašlaik notiekošais ir unikāls process zemes vēsturē," norāda Jānis Karušs. Viņa kolēģis Kristaps Lamsters turpina: "Zinātnieki ir ieguvuši neapstrīdamus faktus par to, cik liela ir cilvēka ietekme klimata pārmaiņu procesos. Piemēram, ogļskābās gāzes daudzums atmosfērā pārsniedzis 400 ppm (parts per million – gāzes koncentrācija, kas izteikta uz vienu miljonu daļiņu), kas nav pieredzēts vismaz pēdējo miljons gadu laikā. Kā ģeologi gribam uzsvērt – klimats ir mainīgs –, un mēs nodarbojamies ar pagātnes klimata pētniecību dažādās šķautnēs. Mums arī jāsaprot, ka dzīvojam uz dabisko klimata pārmaiņu viļņa, ko cilvēks šobrīd ievērojami pastiprina. Taču jāatceras, ka klimats tāpat mainītos dabiski, jo atrodamies ciklā, kad klimats dabiski kļūst siltāks.
Pat ja mēs spētu pārtraukt palielināt siltumnīcefektu izraisošo gāzu koncentrāciju, kas īsti nebūs iespējams, klimats tāpat turpinās pasiltināties. Un apgalvojumi par mērķi apturēt klimata sasilšanu pilnībā ir muļķības. Tas nav iespējams.
Mēs varam tikai samazināt strauju pasiltināšanos izraisošo gāzu emisijas." Pat ja cilvēka ietekmes uz klimatu nebūtu nekādas, ledāju masa tik un tā samazināsies, jūras līmenis kāps par daudziem metriem un izmaiņas būs. Cilvēka spēkos vien ar savām darbībām pieregulēt izmaiņu tempu. "Mums tiešām ir jādomā par pielāgošanos, bet uz to jāskatās ilgtermiņā," uzsver Lamsters.
Runājot par sadzīvošanu ar klimata pārmaiņām, Karušs norāda: "Ir naivi cerēt, ka trīs gadus visi brauksim ar divriteni un klimats kļūs aukstāks. Diemžēl tā tas nenotiks, un mēs ar savām aktivitātēm varam tikai uzlabot mūsu pašu – civilizācijas kā tādas – dzīvi. Piesārņojot dabu, veicinot klimata pārmaiņas, pamatā mēs sev traucējam un radām problēmas, jo uz zemeslodes neesam vienīgā suga. Un pat ja mēs izzudīsim, dzīvība neizzudīs. Dabai globāli tā nav tik liela problēma kā mums, cilvēkiem. Varam teikt, ka zivis okeānā izzūd, un tā ir, jo zivis daudz zvejojam. Protams, daudzveidība samazinās, bet pamatā tā ietekmē mūs, un, ja mēs kā šāds ietekmējošs faktors izzudīsim, daba atjaunosies pēc mums. Glābjot dabu, mēs glābjam paši sevi." Iespēja, ka civilizācija kādreiz izzudīs, pastāv.
Ledus kļūst tumšāks
Runājot par ledājiem mūsdienās, sabiedrībā valda interese par to kušanas ātrumu. Lai uz šo jautājumu varētu atbildēt, ir detalizēti jāzina ledāju uzvedība un uzbūve – nepietiek vien ar satelīta mērījumiem. Tā kā ledāji ir atšķirīgi, katrā reģionā jāveic specifiski pētījumi. Lamsters skaidro: "Ledājus klasificē pēc to formas, morfoloģijas jeb apveida un pēc temperatūras ledāja virsmā un pamatnē. Temperatūra ir būtisks apstāklis, kas ietekmē to, cik ātri ledus virzīsies uz priekšu. Respektīvi, ja ledus temperatūra pietuvojas nullei vai tā saucamajam spiedienkušanas punktam, ledāja gultnē rodas ūdens. Tas nozīmē, ka ledus ir silti bāzēts un var plūst pa šo ūdens kārtiņu, un tas plūdīs uz priekšu daudz ātrāk. Tam ir liela nozīme."
Saistībā ar ledāju kušanu ģeologi runā par vismaz četriem dažādiem faktoriem. Pirmais faktors ir ledāju atkāpšanās, kad atkāpjas ledāja priekšējā un sānu malas un kopējā aizņemtā platība samazinās. Otrs – ledus pamatā kūst no virsmas, nedaudz arī iekšienē, un tā virsma pazeminās. Tas ir saistīts ar klimata temperatūras paaugstināšanos un lielākiem nokrišņiem. Trešais saistīts ar ledāju plūsmu – tā paātrinās, jo ledāji sākuši aktīvāk kust, gultnē nokļūst vairāk ūdens, ledājs ātrāk plūst uz priekšu un ledāja ledus biezums samazinās. Ceturtais faktors – ledus pats par sevi kļūst tumšāks, zinātnieki to sauc par ledus aptumšošanos. Tā ir nozīmīga zinātniska problēma, jo, ledum kūstot ātrāk un sniegam aizņemot mazāku platību uz ledājiem, ledāju kušanai izpaužoties vairāk pa visu tā platību, ne tikai malām, ledus kļūst tumšāks un vēl vairāk piesaista saules radiāciju – kūst vēl vairāk. Lielākās ledus masas atrodas Grenlandē un Antarktikā, tās sauc par ledus vairogiem, tajos apslēpts visas planētas ledus daudzums, un tikai niecīgs daudzums atrodas tādos ledājos kā, piemēram, kalnu vai ieleju šļūdoņos vai tā saucamajos izvadledājos, kas izplūst no lielajiem vairogiem. Daļu var dēvēt par šelfu ledājiem, kas ir šo ledus vairogu turpinājums jūrā. Tie atrodas pilnībā uz ūdens. Mūsdienās daudz runā par šelfu ledāju kušanu jeb degradāciju. "Ziņās varam lasīt, ka arvien lielāki un lielāki aisbergi atšķeļas no šelfu vai izvadledājiem, kuri ieplūst jūrā vai okeānā. Un šelfu ledāju sabrukšana ir nozīmīga zinātniska problēma, jo ir zināmi vairāki degradējušies šelfu ledāji, kas arī izzuduši pilnībā, piemēram, Larsena B šelfa ledājs 2002. gadā. Ja šāds ledājs izzūd pilnībā, tam ir ļoti liela ietekme uz lielā ledus vairoga dinamiku," paskaidro Lamsters.
Pirmie Antarktikas pētījumu secinājumi jau ir nodoti plašākai sabiedrībai. Karušs stāsta: "Paveicām to, ko gribējām izdarīt. Nokartējām šī ledāja biezumu, sapratām, kāda ir tā gultne, un izrādās, ka uz salām tā ir atšķirīga. Faktiski ieguvām unikālu informāciju, kāda līdz šim nebija zināma. Tādā veidā, kas attiecas uz ledāja biezumu un struktūru, šie ledāji pasaulē nebija pētīti. Pašlaik strādājam pie nākamās publikācijas, kas ir saistīta ar ledāja iekšējo uzbūvi." Vai polārpētnieki ir gandarīti par paveikto? "Zinātnieka darba galvenā mēraukla ir zinātniskās publikācijas. Ir jau arī atsauksmes, un ar šo publikāciju Antarctic Science varam lepoties," saka Lamsters, piebilstot, ka zinātnieka uzdevums ir arī runāt ar sabiedrību.
Bet vai sabiedrības pārstāvji, teiksim, politiķi, kuri pieņem nozīmīgus lēmumus saistībā ar klimata pārmaiņu seku novēršanu, runā ar zinātniekiem, kuri ar šiem pētījumiem veicina zinātnieku priekšstatu un izpratni par ledāju uzvedību?
Starptautiskajā sabiedrībā, runājot par ledājiem un klimata izmaiņām, tikai retos gadījumos runā zinātnieki. Pamatā par to runā politiķi, kuri, cerams, ir informēti, taču kopumā domāju, ka zinātnieku iesaiste varētu būt lielāka un pieeja risinājumiem arī varētu būt zinātniskāka. Ja diskusiju sabiedrībā veidotu zinātniskāku, viedoklis par šiem jautājumiem būtu vienotāks," uzskata Karušs, piebilstot, ka nepamatoti tiek aizmirsti zinātnieki, kuru rīcībā ir vismaz 100 gadu garumā veikti pētījumi.
"Esam uzstājušies dažādos pasākumos, bet oficiāli Latvijas politiķi mums jautājumus nav uzdevuši," pasmaidot saka Lamsters.
Plaisas, puteņi un lāči
Latvijas ģeologu polārās ekspedīcijas saistījušās arī ar dažādiem riskiem, tas ir bijis arī pārbaudījums attiecībā uz izdzīvošanas minimumu. Ģeologiem jārēķinās ar noteiktu bagāžas svaru, ko, dodoties ekspedīcijā, var ņemt līdzi lidmašīnā. Turklāt ierobežots ir svars, ko cilvēks var panest, ejot kājām visu dienu ekstrēmos apstākļos no pēdējā ar mašīnu veicamā punkta līdz nometnei. Jānis un Kristaps teic – tie ir 30 kilogrami. Līdz ar to bagāžā katram ir tikai tas, bez kā nevar palikt dzīvs. Drēbes arī tiek ņemtas līdzi minimāli – rezervei, ja iekrīt ūdenī, un rēķinoties, ka ekspedīcijas beigās tās nebūs tīras. "Tas ir sekundāri, par to neviens neuztraucas," piebilst Jānis.
"Polārpētniecība var būt piemērs, kā polārstaciju var padarīt pilnībā zaļu un uzturēt tikai ar atjaunojamiem resursiem. Piemēram, beļģu polārstacijā netiek izmantots nekāds fosilais kurināmais, tikai vēja un saules enerģija," stāsta Kristaps. Ledājos nonākot, visam ir jāstrādā efektīvi, pētnieki nevar atļauties lietas, kas var radīt problēmas. Vide ir pietiekami ekstrēma, un, ja kāda lieta darbojas šādā vidē, tā darbosies visur.
"Svalbāra bija zinātniski interesanta ekspedīcija, klimats tur ir citādāks nekā Antarktikā – pat aukstāks – un kušanas sezona īsa, rezultātā ekspedīcijā augusta beigās piedzīvojām to, ka ledāju pilnībā pārklāja pastāvīga sniega sega. Interesanti, ka šo ledāju iekšienē atrodas siltais ledus ar nelielu ūdens procentu, – visapkārt ir barga ziema, bet ledājs pamatnē kūst," stāsta Kristaps.
Bīstamība šajā reģionā saistīta ar dzīvajām būtnēm, un Svalbārā tie ir baltie lāči. "Visu laiku jāstaigā ar šaujamieroci, bez tā no bāzes ārā nevar iet. Līdzi ir arī signālraķetes. Ja satiecies ar lāci, sākumā to mēģini aizbiedēt ar signālraķeti, ja nereaģē, tad šauj gaisā, ja arvien nereaģē, ir likumīgas tiesības lāci nošaut. Un nevis aizšaut, bet nošaut, lai lācis nekļūst pieredzējis un nesāk uzbrukt efektīvāk. Pēc tam notiek izmeklēšana – tas nav tik vienkārši," stāsta Jānis. Par laimi, latviešu zinātniekiem šādas sadursmes nav nācies piedzīvot, taču divu mēnešu laikā polārstacijas apkārtnē tikuši manīti vairāk nekā desmit lāči... Antarktikā bīstami ir jūras leopardi, kuri mēdz uzbrukt tūristu jahtām un arī pētnieku gumijas laivām. "Taču pats lielākais risks ir iespēja iekrist ledāja plaisā, situācijā, kad ledus klāts ar sniega kārtu, kas apsedz plaisas. Nepatīkamākā mums bija situācija Svalbārā, kad sniegputenis pāris dienu garumā plaisas bija aizputinājis, pārvietojāmies ļoti uzmanīgi, pārbaudījām katru soli uz priekšu," atzīst Jānis. "Katru gadu ir zinātnieki, kuri iekrīt šajās plaisās. Pat pārvietojoties ar sniega motociklu, risks pastāv. Plaisas var būt 20–30 metru dziļas, ja tādā iekrīt, varbūtība palikt dzīvam nav pārāk augsta." Islandē puiši piedzīvojuši arī miglu, kurā nevar redzēt neko, taču otru cilvēku iespējams sadzirdēt. Un ko ģimenes par to saka?! "Radinieki ir informēti, ar ko nodarbojamies. Taču mūsu profesija nav pati bīstamākā pasaulē," smejot saka Jānis. Bet ir taču arī šādu ekspedīciju romantiskā – skaisto skatu puse? Kristaps un Jānis atzīst: "Ir bijuši spilgti brīži, bet ekspedīciju laikā jākoncentrējas uz pētījumu veikšanu un kolēģu drošību. Bieži vien ir tā, ka skaistākās lietas ieraugi tikai pēc tam, kad esi atgriezies un mierīgi skaties foto vai videomateriālu, – tas tiešām ir skaisti."
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
ļuļa
Atslābstiet, histēriķi