Un piesolīja jau nākamajā pirmdienā lemt par atbalstu iedzīvotājiem 350 miljonu apmērā, kas, būsim atklāti, varbūt kalpos kā priekšvēlēšanu kampaņas elements, bet nerisinās problēmu ne globāli un pēc būtības, ne konkrētu mājsaimniecību maksātnespējas līmenī.
Premjera izraudzītais formulējums, kuru viņa komanda nopublicēja sociālajā tīklā Twitter, proti, liekot uzsvaru uz to, ka energoresursu cenu divkāršošanās un trīskāršošanās ir pirmkārt sekas Krievijas iebrukumam Ukrainā, patiesībā nav nejaušs. Tas liecina, ka Kariņš ir izvēlējies nebūt ne negaidīto krīzi no valdības partiju rīcībspējas pirmsvēlēšanu pārbaudījuma pagriezt par vēlētāju lojalitātes testu – visi patrioti iet nobalsot par stabilitāti. Tātad valdības partijām, jo tā ir ģeopolitiskā cena, ko maksājam par to, ka Ukraina visas Eiropas un arī mūsu vietā cīnās pret ļaunuma impēriju Austrumos.
Nu, bet tie, kuri izvēlēsies burkšķēt par nesamaksājamo 250, 300 vai pat 600 eiro apkures rēķinu, riskē kļūt par prokrieviski vai vismaz populistiski noskaņotiem vientiešiem. Tātad ne tikai mazturīgajiem, bet arī knapajam Latvijas vidusslānim šie rēķini jāuztver kā negaidīts force majeure, kur valdība neko daudz nav varējusi un nevarēs ietekmēt. Protams, Krievijas agresija pret Ukrainu gāzes cenas ir pacēlusi fantasmagoriskā līmenī, tur premjers nemānās, bet teikt, ka tā ir valdībai uz pleciem pēkšņi nokritusi krīze, – tas gluži vienkārši neatbilst objektīvajai patiesībai. To jau pagājušajā ziemā uz savas ādas izbaudīja tie, kuri savus mitekļus apkurina ar briketēm, gan granulām. Un valdība vēl aizvien nedara neko, tieši neko, lai ietekmētu objektīvi nepamatoto cenu trīskāršošanos arī šajā ar gāzes piegādēm un ģeopolitiku nesaistītajā segmentā.
Tas, ka premjers sev netipiski vispār svētdienas pēcpusdienā ar zināmu taisnošanās piesitienu (sak, nedomājiet, ka valdība izbauda atvaļinājumus un guļ, cerot, ka rudens neiestāsies pirms 1. oktobra) reaģēja uz vispārējo šoku par svaigi saņemtajiem gāzes apkures pārrēķiniem, jau pats par sevi ir apliecinājums, ka publikas reakciju politiskā elite tomēr uztver nervozi. Skaidrs – ja Latvijas gāze būtu valsts, nevis privāts uzņēmums, rastos kāds iemesls, lai gāzes maksājuma pārrēķini pastkastītēs neiekristu līdz vēlēšanām. Ar kārtējo uzrunu, ka iestājusies "draugi, nav labi!" situācija, neviens no laba prāta pirms vēlēšanām jau nebija plānojis nākt.