Ne tikai reālā pasaule ir sagriezusies kājām gaisā, arī mana sapņu valstība ir kļuvusi nebaudāma. Normālās dzīves miegā varēju iegrimt saldās fantāzijās, bet vīrusa slotiņa šo medaino sajūtu ir aizslaucījusi.
Islandiešu filma Dabas bērni (1991) ir stāsts par divu pensionāru ceļojumu. Galvenais varonis ir vīruks, kurš visu dzīvi kopis savu fermu un, kad spēki vairs neļauj, spiests doties dzīvot pie meitas necilā Reikjavīkas dzīvoklītī. Spurainajam bukam tur viegli neiet, un drīz vien viņš attopas pansionātā. Tur onka satiek savu jaunības mīlu, un abi aizbēg atpakaļ dabā pēdējo reizi, lai beidzot pa īstam izbaudītu dzīvi uz pilnu klapi.
Visiem, kuri strādā par skolotāju, ir zināms – jāapmeklē pilnveidošanās kursi. Triju gadu laikā 36 stundas jāpavada skolas solā un jāiepazīstas ar aktualitātēm profesijā. Pieņemot, ka Latvijā dažāda veida skolās māca aptuveni 30 000 skolotāju, un sareizinot šo skaitli ar 36 stundām, sanāk virs miljona stundu.
Venēcija ir citāda nekā agrāk. Ēkas, ugunīgie saulrieti un laivu šūpošanās ir tāda pati, bet pilsēta ir pārvērtusies par datorspēli. Vēl nesen cilvēki šeit nedroši klīda ar saņurcītām kartēm, pie ēku stūriem meklēdami bultas uz pazīstamiem objektiem, kopējo plūsmu padarot lēnu un kļūdām pilnu. Pēc atduršanās pret aklu sienu kopējā masā ieplūda pazudušie fragmenti, tomēr vislielākais pārbaudījums bija tanšu izkārtās palagu rindas iekšpagalmos.
Līdz šim slejā vēl nebiju stāstījis erotiskus stāstiņus. Ir grūti izdomāt nosaukumus karstajām ķermeņa zonām, lai tie neizklausītos paņemti no anatomijas vārdnīcas vai lamuvārdiem uz tualetes kabīnes sienas
Pēdējā laikā ir gadījies vairākkārt ģērbties svinīgā uzvalkā un doties uz pasākumiem, kur apgrozās veči gan ar platām, gan šaurām kaklasaitēm, kurpēs ar uzrauti spiciem un plakaniem purngaliem.
Ogļu čupiņa vai Melnais dimants – no kuras puses skatās – pašlaik nopietni karsē cilvēku prātus. Interesanti, ka katram argumentam par koncertzāli pretī stāv tikpat intensīvs "pret".