Ko tur liegties – kad esat pilsētā, publiskā vietā, reizēm sāk spiest vēdera lejasdaļā un ir steidzami jādomā, kā šo smagumu izbeigt. Ir ļaudis, kuri var ātri izdarīties virs jebkura cauruma, es drīzāk piederu pie kaķiem, kas staigā ap kastīti, pakašājas un septiņas reizes nomēra, pirms nogriež.
Nezinu, vai deviņus gadus vecā Sofija turpina mācīties citā mūzikas skolā, nezinu, vai mamma viņu vadā uz nodarbībām Rīgas centrā, bet mikrorajona mūzikas skolas durvis viņām ir slēgtas un atslēga nolauzta. Meitenītei bija labas sekmes čella klasē, taču reiz pavasarī, kamēr viņa vingrinājās, aiz klases durvīm maza vibrēšana ar saknēm dziļi zemes garozā izraisīja cunami, kas aizslaucīja kuslos mūzikas skolas sapnīšus.
Līdz 30. septembrim Latgales vēstniecības Gors Mākslas galerijā skatāma tēlnieka Ivara Drulles izstāde Manai Dzimtenei, kas pērn tika nominēta Purvīša balvai, informēja Gors Mārketina nodaļas vadītāja Edīte Husare.
Reizēm iedvesmas meklējumos ņemu fotoaparātu, staigāju pa ielām un knipsēju visu, kas pagadās, – nolupušas fasādes, dīvainus tipāžus un ēnu rakstus. Vienvārdsakot, visu to pašu, ko šajā brīdī dara simtiem ielu fotogrāfu lielpilsētās, sekojot pagājušā gadsimta vidus vērotājiem un glūnētājiem ar mazām "leikām" pie acs.
Jau gadu jēdziens "Mātes diena" man ir citāds nekā līdz šim. Tieši pirms gada es bieži braukāju uz slimnīcu, kur blakus intensīvās terapijas nodaļai gulēja mamma ar mūsu vēl nepiedzimušo bērniņu.
Pirms kāda laika šķita, ka Rīgas kanālmalu var iekārtot, ievērojot elementārus kritērijus, – lai vidē ievietotie darbi netraucētu cits citam, neēstos ar unikālajiem svešzemju kokiem un būtu vienkārši mākslinieciski augstvērtīgi.