Skaidrs, ka pārcelties no Rīgas uz nelielo Sanlorenco in Kampo, kas atrodas Pezāro un Urbīno provincē, nebija nemaz tik viegli: "Rīgā ir miljons cilvēku, šeit – divi tūkstoši, pilnīgs miers, bet ar laiku jau sarod." Tagad nezinātājs nekad nepateiktu, ka Renāte nav vietējā, – viņas straujums, nebeidzamie valodas plūdi un izteiktā žestikulācija labi ļauj iekļauties citu vidū. Pati nevarot spriest, vai tas radies, dzīvojot Itālijā, drīzāk jau gan šāds raksturs bijis ielikts šūpulī. Ar vietējām dāmām daudz kopīga viņa neredzot. «Kā jau nelielā pilsētā cilvēkiem patīk paklačoties, parunāt par drēbēm, bērnu knupīšiem, bet mani tas īsti nekad nav interesējis, tāpēc vienmēr ņēmu mazo Amandiņu ratos un gāju staigāt kalnos. Tā arī pirmo laiku te pavadīju,» atceras Renāte. Amanda, kura ir vecākā meita, izdzirdot latviešu valodu, gluži vai iedegas laimē un tūlīt sāk demonstrēt savu prasmi runāt. Viņa stāsta, kā ciemojusies Latvijā, cik ļoti pietrūkstot vecmāmiņas, un atklāj, ka mamma daudz strādājot. Taču labā ziņa esot tā, ka mamma bieži darbus var paveikt no mājām, tāpēc neesot jau nemaz tik traki. Mazā māsa Adele latviski nerunā, bet visu saprot. To Amanda arī uzreiz demonstrē, mazajai prasot, lai padod ūdeni. Māsa atbild itāļu valodā, taču apliecina Amandas apgalvojumu un ūdeni tiešām atnes. Renātes vīrs latviski prot vien dažas frāzes, tāpēc dzimtā mēle viņai ar meitām ir gluži kā slepenā valoda, kurā sazināties vien savā starpā. Ar Renātes draugiem valodas nezināšana Frančesko gan sazināties netraucē.
Uz jautājumu, vai meitas ir itālietes vai latvietes, Renāte steidz skaidrot, ka viņām ir Latvijas pase un dubultā pilsonība, taču, ņemot vērā vidi, kurā viņas aug, par īstām latvietēm arī nenosauksi. "Meitenes man ir pasaules pilsones!" viņa konstatē. Arī pašai pēc kāzām saglabājies latviskais uzvārds, jo itāļiem nav pieņemts pāriet vīra uzvārdā.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 6. - 12. aprīļa numurā! Ja turpmāk vēlaties SestDienas publikācijas lasīt drukātā formātā, žurnālu iespējams abonēt ŠEIT!