Jūs kādreiz esat aizdomājušies, vai augiem ir personīgā dzīve? Inese Margēviča ir, un uzskata, ka tā noteikti ir ļoti interesanta. Attīstot šo domas pavedienu tālāk, vairāku gadu garumā, tapusi izstāde Ciklamenas slepenā dzīve. Uz izsmalcinātiem rokas lējuma porcelāna šķīvjiem, organisku formu vāzēm un filigrānām figūrām aug, uzplaukst un klusi elpo ciklamenas ziedi un starp tiem, kā slēpjoties slīd kāda būtne, – sieviete.
Māksliniece stāsta: «Izstādē risinu tēmu par cilvēku un augu jutīgiem saskarsmes punktiem, par mijiedarbību, uztveri, enerģiju. Savvaļas ciklamena ir neparasts augs. Pirmo reizi, brīvā dabā tās ieraudzīju Francijā, kādā mežonīgā dārzā. Gandrīz uzkāpu virsū tumši brūnajiem bumbuļiem, cietiem kā koks. Ko dara ciklamena aizsargājošā tumsā? Vai jūt saudzīgās dārznieka rokas, kas aprušina zemi ap to, vai vienkārši guļ, un neizteiksmīgais, kokainais bumbulis tāds paliks vienmēr? Kāds spēks liek visam izmainīties, kad no necila bumbuļa pret sauli sāk tiekties vārīgas rozetītes, tālāk pārtopot lapiņās un maigi rozā ziediņos? Augs lēnam pārvēršas un sāk elpot citādāk.»
Inese Margēviča pirmos izstādes darbus sākusi veidot sarežģītajos Covid-19 pandēmijas apstākļos un turpinājusi arī laikā, kad Krievija iebruka Ukrainā. Darbnīca un mākslas jaunrades darbs bija kā patvērums no reālās pasaules un neziņas par nākotni. Soli pa solim Inese Margēviča uzbūra porcelānā savu paradīzes dārzu, kurā atveldzēties, uzelpot. Viņa apbrīno augu neatlaidību: «Mani vienmēr ir fascinējuši augi, to dzīvotgriba, dīgšanas spēks, kas sīkam auga aizmetnim dod milzīgu jaudu izlauzties saules gaismā cauri zemes kārtām, akmeņiem, pat asfaltam! Auga apbrīnojamā neatlaidība, drupinot cietas zemes un akmeņu kārtas, ja nav laimējies nokļūt irdenā, auglīgā zemē. Pielāgošanās spējas un nogaidīšana, ja nav labākais laiks augšanai. Augi ir gudri un izturīgi. Pat nīdēti tie turpina dzīvot. Arī cilvēkiem ir līdzīgas īpašības. Cilvēki kā augi un augi kā cilvēki.»