Izdevniecībā Neputns klajā nācis Eduarda Aivara dzejoļu krājumu Dzejoļu remonts, kas ir ir Eduarda Aivara desmitais dzejoļu krājums. Tā redaktors ir Ilmārs Šlāpins, savukārt dizainu veidojis brālis Y, informēja izdevniecībā.
Šī diena taču neaizskrēja tāpat vien, vai ne? Un ne tikai tāpēc, ka tā bija aukstākā kopš pavasara. Kopš rītos neeju uz skolu, man pirmās skolas dienas iedalās piedzīvotajās un nokavētajās.
Nesen sacerēju pasaku par valsti, kurā gadalaiku maiņu nosaka prezidents. Un tikai no viņa iegribām vai slinkuma ir atkarīgs, kāds gadalaiks un kurā mēnesī sagaida pavalstniekus. Tā reiz, kad viņš nevarēja saņemties aiziet paslēpot, pavasaris kavējās vēl ilgāk nekā šogad Latvijā – veselus četrus gadus. Varat iedomāties, kā visi bija pēc tā nocietušies.
Vakar literārajai videi bija svētki – Latvijas Literatūras gada balvas pasniegšanas ceremonija. Katrs varēja izvēlēties šim notikumam kādu ieskaņu, piemēram, palasīt, pasēdēt kafejnīcā vai jau laicīgi doties pāri Daugavai kājām uz Dizaina fabriku, par kuras atrašanās vietu un pasākumam piemērotajām telpām man, tāpat kā daudziem vakardienas svētku apmeklētājiem, iepriekš nebija ne jausmas. Turpinām apgūt Rīgu un Pārdaugavu!
2008. gadā klajā nāca Aivara Eipura pirmā minimu grāmata - vienā istabā ar Antonu Vēbernu -, kas vairāk vai mazāk tika aplūkota un vērtēta caur dienasgrāmatas pierakstu prizmu. Kas ir minimas, visprecīzāk raksturo pats autors, pirms gadiem pieciem sakot: "Minimas ir sadzīviskas, te valda nevis doma, bet notikumi un izdoma.
Tā kā latvieši iet mazumā, tad arī turpmāko (ne šo) Dziesmusvētku garantijas var izsīkt. Arī mūsu pusē no Svētā Gara tā īsti netiek ieņemts neviens bērns, pie tam Dziesmusvētki vairāk ir pagānismā sakņots uzslāņojums. Arī citādi Dieva, tāpat dievu labvēlība nevar būt bezgalīga. Vai nu visiem tā labā traki jāpūlas vai arī jābauda pārpalikumi no sērijas: "Pēc mums (sākotnēji: pēc manis) kaut vai ūdensplūdi!"