Domājot par Ziemassvētkiem un dāvanām, atceros kādu svētku vakaru no savas bērnības, kad mūs savāda vecīša izskatā apciemoja kaimiņu onkulis, kuram toreiz bija tuvu pie astoņdesmit. Kā bērni gan viņu neatpazinām, taču viņa izskats vairāk liecināja par kādu no budēļu bara noklīdušu ķekatnieku, nevis sārtajā mētelī ar balto bārdu tērpto kungu. Toreiz savādais vecītis paziņoja, ka pa ceļam pie mums ir redzējis citplanētiešus, bet mums ar māsu uzdāvināja cepumus, kas bija gatavoti no smilšu mīklas. Tajā brīdī bijām tik pārsteigtas un izbrīnītas, ka mums patiešām likās – tas ir kāds citplanētiešus redzējis viedais, tikai tie cepumi – tādi pavisam vienkārši. Neatceros, kas tajā gadā vecāku un vecvecāku sarūpēts bija zem eglītes, taču šie cepumi man vienmēr paliks spilgtā atmiņā kā kaut kas īpašs un to sauso garšu varu sajust joprojām. Izrādās, nemaz tik daudz nevajadzēja, lai kaut kas saviļņotu tā, ka atmiņā paliek visam mūžam.