Pienācis hokeja pavasara gaidītākais mirklis – Latvijas izlase sāk dalību pasaules čempionātā, un šogad sastāvā būs arī vien 17 gadus vecais Olivers Mūrnieks un astoņpadsmitgadīgais Alberts Šmits. Viņi abi piedzima tā sauktajos treknajos gados, bet ar hokeju sāka nodarboties laikā, kad sekmīgākās sezonas aizvadīja atjaunotā Rīgas Dinamo vienība, tās panākumiem veicinot plašu bērnu pieplūdumu sporta veidam.
Taču spēļu arēnās un televizoru ekrānos ir tikai sporta redzamā daļa – aizkulisēs paliek sportistu smagie treniņi un bieži vien arī savas veselības bojāšana. Paši labākie mūsdienās spēj nopelnīt patiešām iespaidīgu algu, tomēr pārliecinoši lielākā daļa ar karjerā iegūto turpmāko mūžu nodrošināt nespēj. Kad prožektoru gaismas izdziest, sportisti nonāk realitātē, ka iztika jāpelna citādi, un daudzi no viņiem vecumdienās paliek pilnībā neaizsargāti. Kopš deviņdesmito gadu sākuma Latvijā strādā tā sauktais Uļas fonds, kas savulaik ar tā vadītājas Uļjanas Semjonovas nerimstošu entuziasmu atbalstīja sporta veterānus. Savukārt hokeja veterāniem nu palīdz arī biedrība Hokeja atbalstam, un tās vadītāji uzsver: nereti kādreizējie sportisti daudz vairāk par materiālu palīdzību novērtē to, ka par viņiem vienkārši atceras.
Kā nonācāt pie idejas veidot hokeja veterānus atbalstošu fondu?
Guntis Bāliņš. Kovida laikā radās doma, ka atbalstu saņem daudzi, tomēr hokeja veterāniem šobrīd klājas ļoti smagi. Darba stāžs no karjeras laikiem viņiem neskaitās, turklāt lielākā daļa nemaz nepaspēja kārtīgi pastrādāt, līdz ar to šobrīd kādreizējie sportisti saņem ļoti mazas pensijas. Sarunā ar Artūru sapratām, ka ir jāpalīdz.
Šobrīd profesionāļi hokejā var nopelnīt arī lielas algas, bet padomju laikos valsts naratīvs bija, ka visi sportisti ir amatieri.
G. B. Oficiāli jā. (Smaida.) Šķiet, Rīgas Dinamo spēlētājiem alga bija ap 350 rubļiem, vēl klāt nāca prēmijas, tāpat ārzemju braucieni, savukārt otrajā komandā Latvijas bērzā saņēma 200 rubļus, atsevišķi spēlētāji 250 rubļus.
Artūrs Spīgulis. Tālāk nāca mežonīgie deviņdesmitie, kur bieži tika maksāts uz rokas, un normālu pensiju šiem cilvēkiem šobrīd nav. Cik lielas viņiem ir pensijas?
G. B. Esmu dzirdējis gadījumus, kad ir arī tikai 300–400 eiro.
Turklāt treniņi bija daudz mazāk medicīniski pamatoti nekā mūsdienās. Tas tagad atsaucas uz veterānu veselību?
G. B. Pat ļoti! Bija tikai tā saucamā zeļonka un sildošā pretsāpju ziede finalgons. Vadību nekas neinteresēja, un spēlētāji tika vienkārši dzīti. Atceros, atbrauca ārsti un pētīja, vai nav pārslodze, deva rekomendācijas. Tomēr, tikko viņi aizbrauca, viss turpinājās, treneriem neko neņemot vērā. No medicīniskā viedokļa klājās pasmagi.
Kādas veterāniem ir biežākās problēmas?
G. B. Problēmas ir ar visām locītavām, bet visvairāk ar gūžām, kas uzņēmušas daudzos triecienus. Kad tolaik ārsti taisīja operācijas, viņi centās, bet iespējas nav salīdzināmas ar šobrīd pieejamajām. Iedomājies, tolaik nolika 50 barjeras, tev iedod 20 kilogramu svaru ripu un jādodas lēkāt.
Protams, viņš tiek vērtēts dažādi, bet, šķiet, kamēr Kirovs Lipmans bija Latvijas Hokeja federācijas (LHF) prezidents, viņš centās palīdzēt veterāniem.
G. B. Bija atsevišķi sīkumi, piemēram, Ziemassvētku pasākumi, bet reālu palīdzību es neatceros. Jā, varbūt kādam iedeva ko atsevišķi, bet atbalsta tieši veselības jomā nebija arī tad.
A. S. Mana ideja bija, ka mēs palīdzam nevis vienam, savācot ziedojumus, bet mums ir pulks ar veterāniem. Sākumā bija saraksts aptuveni ar 50 cilvēkiem, kurus visus Guntis apzvanīja un pajautāja, kas viņiem nepieciešams. Visu paveikt nevarējām, tomēr cenšamies un esam palīdzējuši jau 30–40 cilvēkiem: vienam nopirktas brilles, citam zāles, vēl cits aizvests uz procedūrām. Tāpat kādam nosedzam pusi no izmaksām pleca operācijai. Kad vēl bijušais Latvijas izlases galvenais treneris Haralds Vasiļjevs bija dzīvs, ļoti iesaistījāmies viņa rehabilitācijā.
G. B. Rihardam Jēgeram palīdzējām, kad vajadzēja mainīt gūžas kaulu. Tagad vienam veterānam ir grūti paiet, esam noīrējuši invalīdu ratiņus, lai viņš varētu veiklāk pārvietoties. Esam apmaksājuši zobu protēzes, zobārsta izdevumus, vēnu operācijas. Nepārtraukti piedalāmies, lai ja ne visu, tad vismaz daļējas operāciju izmaksas nosegtu.
Kā šo 50 cilvēku sarakstu atlasījāt?
G. B. Darījām to kopā ar Uldi Opitu, kad viņš vēl bija dzīvs, – viņš veterānus aptuveni jau bija apzinājis. No sākotnējā saraksta dažu vairs nav starp mums, bet mēs aizvien papildinām atbalstāmo veterānu loku. Varētu sarakstu taisīt vēl plašāku, bet viss ir atkarīgs no pieejamā finansējuma.
Minējāt, ka svarīga ir ne tikai finansiāla palīdzība, bet veterāniem arī jājūt, ka par viņiem atceras.
G. B. To viņi novērtē visvairāk! Atbalsts ir patīkams, bet tas, ka par viņiem atceras, pat vēl svarīgāk. Nevis tikai papriecājāmies, kad viņi spēlēja.
A. S. Ziemassvētkos, Lieldienās un Jāņos palīdzam ar paciņām no ziedotājiem, kuri atbalstu sniedz precēs. Ļoti lielu artavu dod uzņēmums Dobeles dzirnavnieks – milti, pankūkas, sausie maisījumi, eļļas, makaroni, griķi, rīsi –, ar gaļu nodrošina Kurzemes gaļsaimnieks un Ķekava, palīdz Helmutam Balderim-Sildedzim daļēji piederošais uzņēmums Ezerkauliņi. Tad Guntim mājās ir divas tonnas preču, viņš tās sadala kastēs un, apbraukājot visu Latviju, veterāniem izvadā.
Jūsu biedrības pārskati rāda, ka tā katru gadu spēj piesaistīt ap 20 tūkstošiem eiro.
A. S. Es vairāk uzrunāju sponsorus un mēģinu viņus pārliecināt atbalstīt finansiāli, kamēr Guntis ir tas, kurš naudu tērē. (Smejas.) Gunta darbs ir daudz svarīgāks par manu, jo viņš pērk visas zāles un veterānus apbraukā. Sākumā biedrībā bijām vairāk cilvēku, bet gadu laikā lomu sadale ir izkristalizējusies.
Protams, mēs būtu ļoti priecīgi, ja tiktu ziedots vairāk. Pat 15 eiro ziedojums mums ir ļoti noderīgs. Cilvēki varbūt domā, ko gan tas dos, bet, iespējams, par šo naudu kādam sanāks zāles, vai arī tā būs daļa no atbalsta gūžas operācijai. Kad biedrību veidojām, man šķita, ka vairāk ziedos aktīvie hokejisti. Es nevienu nekauninu, bet man bija liels pārsteigums, ka tie, kuri šodien pelna simtiem tūkstošu, ir ļoti kūtri, lai gan tikuši uzrunāti gan no manis, gan to darījis Kaspars Daugaviņš laikā, kad viņš kā kapteinis bija centrālais zars, kurš kopā turēja visu Latvijas izlasi. Lielākais atbalstītājs starp hokejistiem mums ir Kristofers Bindulis, kurš ziedo regulāri un daudz. Neaizmirsīsim, ka daži no veterāniem ir šo hokejistu bijušie treneri.
G. B. Palīdzam ilggadējam trenerim Aivaram Skudram, daudzi liepājnieki saskārušies ar Aleksandru Cicurski, tikmēr Imants Ziediņš palīdzēja par pasaules U18 hokeja čempionāta labāko vārtsargu izaugt jaunajam Patrikam Plūmiņam, bet Edmunds Vasiļjevs bija Zemgus Girgensona un arī vēl citu izlases hokejistu pirmais treneris.
Runājam dienās, kad Latvijas U18 izlase guvusi ceturto vietu pasaules čempionātā, bet Olivers Mūrnieks 17 gadu vecumā ir debitējis Latvijas izlasē ar gūtajiem vārtiem, tāpēc īpaši aktuāls ir otrs biedrības mērķis – iespēju robežās palīdzēt arī bērnu hokejam.
A. S. Divus gadus vācām ziedojumus arī Rīgas hokeja skolas bērnu komandas dalībai Somijas čempionātā. Šodien paskaitīju, ka no tiem, kuri brauca uz Somiju, Latvijas U18 vai U20 izlasēs jau spēlējuši 13 jaunieši. Mēs pārliecinājām uzņēmējus viņus atbalstīt, un šodien puiši priecē Latviju – gan 2008. gadi, kuri nupat spēlēja U18 izlasē, gan 2007. un 2006. gadā dzimušie. Grūti izmērīt, cik Somija viņiem palīdzēja, tomēr fiziskajai un morālajai noturībai šāda smaga sezona iedeva labu grūdienu.
Pirms diviem gadiem pasaules hokeja čempionāta un Muzeju nakts laikā Latvijas Sporta muzejā rīkojāt Latvijas un ārzemju hokeja kolekcionāru relikviju izstādi.
A. S. Pati pirmā vēlme bija radīt hokeja muzeju, tomēr sapratām, ka tam nebūtu cilvēku plūsmas. Pirms pasaules čempionāta Rīgā man bija ideja uztaisīt pop-up muzeju uz diviem mēnešiem. Vērsāmies pie Valsts nekustamajiem īpašumiem, jo Vecrīgā un citur redzams, ka viņiem piederošas telpas gadiem ir bez īrniekiem. Bijām gatavi nosegt komunālās izmaksas, ja neprasa nomas maksu par telpām, kas tāpat ir tukšas, tomēr saņēmām atbildi, ka neesot nevienas piemērotas platības. Šajā pop-up muzejā mēs varētu izstādīt visu, kas ir Guntim un dažādiem kolekcionāriem, faniem tas būtu ļoti interesanti. 2030. gadā, visticamāk, Rīgā vēlreiz notiks čempionāts, tad varbūt mēģināsim atkal.
Kas būtu jāpilnveido no valsts puses? Kādreizējo sportistu skaits tomēr ir milzīgs.
A. S. Hosama Abu Meri zāļu reforma pacēla zāļu cenas – pensionāriem, kas pamatā lieto hroniskos medikamentus lētāko cenu kategorijā, izmaksu slogu pieaudzēja, jo ieviesa farmaceita piemaksu. Vēsturiski aptiekās bija arī plašākas un izdevīgākas senioru dienas – viena diena nedēļā, kad pensionāri aptiekā varēja zāles nopirkt ar atlaidi. Tad Guntis paņēma lielo somu un brauca visiem iegādāties zāles. Tagad par to pašu naudu varam nopirkt mazāk zāļu. Šāda politiska iniciatīva senioriem ir nodarījusi pāri. Ļoti daudzi mums ir atteikuši, tāpēc vienmēr prieks par tiem, kuri palīdz, turklāt ne vienreiz, bet ilgtermiņā, un zinām, ka varam paļauties.
Ja mēs pasapņojam, varbūt būtu jāizveido atsevišķas kvotas medicīnā tieši sporta veterāniem. Negribas cilvēkus šķirot, bet jāsaprot, ka viņu traumas nav radušās sadzīviskā raksturā, viņi ir bojājuši veselību, lai priecētu skatītājus. Diemžēl tiem, kuri padomju laikos spēlēja, nav pensijas un tā arī nekur neuzradīsies. Tomēr nedomāju, ka šāds sapnis jebkad tiks realizēts. Tāpēc drīzāk es teiktu, ka vajadzētu, lai pašu hokejistu vidū parādās kāds paraugs, kurš saprot: kamēr esi spēka gados, jāmēģina palīdzēt. Piemēram, Kristaps Porziņģis, kad tikko sāka spēlēt Nacionālajā basketbola asociācijā, savam pirmajam trenerim Edvīnam Sprūdem uzdāvināja 50 tūkstošus eiro, pasakot paldies par ieguldīto darbu. Hokejā šādu gadījumu ir gaužām maz.
G. B. Zinu, ka Uvis Balinskis palīdzēja pirmajam trenerim Robertam Grosbergam.
A. S. Citās valstīs ziedošanas kultūra ir daudz nozīmīgāka. No ASV mēs paņemam burgerus un aifonus, bet šo kultūru esam aizmirsuši pārņemt. Tur ir pilnīgi pašsaprotami, ka bērni pie mājas tirgo limonādi un pēc tam nopelnīto naudu iemet ziedojumu kastē veterāniem, nevis patur sev. Un pieaugušie pērk limonādi, lai ziedotu, nevis tāpēc, ka slāpst un laba cena. Mums iztrūkst izglītības sadaļas, ka tad, kad tev klājas labi, jādalās ar citiem. Brīvprātīgi, nevis ar progresīviem nodokļiem vai piespiedu kārtā.
Procentuāli cik daudzi no uzrunātajiem atsaka?
A. S. Kad aktīvi sūtījām vēstules nozaru lielākajiem uzņēmumiem, no desmit atsaucās varbūt viens. Farmācijas uzņēmumi un pārtikas ražotāji ir atsaukušies visaktīvāk. Tikmēr bankas neko, pārtikas un degvielas tirgotāji arī faktiski neko. Šādi uzrunāt ir diezgan bezperspektīvi, un parasti atsaucas vien personīgas pazīšanās rezultātā, ja kādam bērns spēlē hokeju. Bet mēs jau runājam par skatītājiem, kurus savulaik priecēja tie spēlētāji, kam tagad 60 un vairāk.
Mēs esam neatkarīgi, un mums nevienam nav politisku ambīciju piedalīties federācijas vēlēšanās vai Saeimas vēlēšanās, mēs to darām kā sirdslietu. Sākumā, kad dibinājām biedrību, man tiešām zvanīja un prasīja, vai gatavojos pretendēt uz LHF valdi. Varēju viņus nomierināt, sakot, ka to neplānoju. (Smejas.) Šobrīd ar federāciju mierīgi pastāvam līdzās – ne mēs viņiem traucējam, ne viņi mums. Turklāt federācija palīdzēja veterāniem ar biļetēm uz izlases spēlēm.
Gunti, bijāt viens no pirmajiem treneriem Kristiānam Rubīnam, Rodrigo Ābolam, arī nelaiķim Matīsam Kivleniekam. Kāds ir jūsu secinājums, kāpēc tieši 2008. gadā dzimušajiem puišiem izdevās kļūt par pirmo Latvijas junioru izlasi, kas sasniegusi pasaules čempionāta pusfinālu?
G. B. Daudz atkarīgs no tā, kur labākie katrā konkrētajā vecumā dzimušie puiši spēlē. Savulaik es viens no pirmajiem virzīju domu, ka mēs te Latvijā diemžēl, sākot no 15–16 gadu vecuma, nevaram iedot atbilstošu spēles praksi un treniņu līmeni, lai viņi attīstītos, tāpēc pats vedu puišus uz ASV. Par to man pārmeta. Matīsu vedām uz ASV, kur viņš atrada skolu. Sākumā ļoti kārpījās, bet vienā brīdī viņam apziņa pienāca un sāka strādāt nopietnāk. Kristiāns aizbrauca uz Zviedriju, bet Rodrigo Ābols palika Latvijā ilgāk. Tagad iespējas izvēlēties ārzemju klubus ir kļuvušas plašākas.
Trenerim nav grūti savus spēlētājus palaist prom?
G. B. Tāda ir trenera sūtība, jāpriecājas, ka tavs audzēknis aizbrauc, tiek spēlēt, sasniedz rezultātus. Tas sniedz psiholoģisko gandarījumu. Lai būtu vērts palikt, šeit uz vietas jābūt nopietnam līmenim ar vismaz astoņām vietējām komandām un nosacījumu, ka paliek visi labākie, bet diez vai Latvijā tā kādreiz būs.
Šī gada pasaules U18 čempionāta ceturtdaļfinālā Latvijas spēlē pret ASV pretiniekiem bija milzīgs pārsvars metienos, tomēr var teikt, ka mūsu puiši diezgan droši kontrolēja spēli.
G. B. Kanādieši vairākas reizes ir iekrituši, iznākot uz vienas slidas un vēloties šādi visus apspēlēt. Amerikāņi iepriekš tā nebija iekrituši. Iepriekšējā spēlē viņi bija sametuši 11 vārtus Vācijai, bet sportā ir tāpat kā dzīvē – ja tu nenovērtē pretinieku, esi paviršs, bet otrs ir mobilizējies un viņam viss izdodas, tad šie favorīti kļūst dusmīgi, sāk trakot, spēlēt individuāli. Ar to arī viss beidzas.
Tikmēr Alberts Šmits tiek saukts par sen nebijušu talantu Latvijas hokejā un, visticamāk, nedaudz vairāk nekā pēc mēneša tiks NHL draftā izvēlēts ar visu laiku augstāko numuru. Ar ko viņš ir īpašs?
G. B. Spēles stilā es viņu pielīdzinātu Balinskim. Man patīk, kā viņi abi slido, kā pietur ripu, nebaidās, kustas, ļoti labi redz laukumu, atdod piespēles. Var redzēt, ka viņš spēlē ļoti droši un ar galvu.
Šogad NHL draftā varētu tikt izvēlēti pat pieci Latvijas hokejisti: Alberts Šmits, Olivers Mūrnieks, Patriks Plūmiņš, Martins Klaucāns un Rūdolfs Bērzkalns. Tas būtu vēsturē lielākais vienā gadā draftēto hokejistu skaits, piemēram, iepriekšējos četros gados kopā izvēlēti tikai seši mūsējie.
G. B. Mums Latvijā ir daudz un dažādi sporta veidi, es pat teiktu, ka pārāk daudz, jo visiem jādod finansējums. Līdz ar to ir ļoti daudz iespēju, kurās durvīs bērniem iet. Tas, kurš varētu ļoti labi spēlēt hokeju, ieiet citās durvīs, un tas pats notiek arī otrā virzienā. Tajā konkrētajā gadā vairāk bērnu iegāja tieši hokeja durvīs un līdz ar to, jo vairāk bērnu, jo procentuāli lielāka ir iespēja, ka izaugs arī talantīgi spēlētāji. Rīgas Dinamo panākumi tolaik ietekmēja daudz.
Tikmēr Latvijas hokeja izlase pateica nē Kasparam Daugaviņam, citi vīri paši pateica nē un pasaules čempionāta sastāvu, iespējams, var saukt par eksperimentālu. Vai jūs kā eksperts esat satraucies, kā Latvijai sekmēsies?
G. B. Ikvienam reiz pienāk brīdis, kad jābeidz. Visu cieņu Kasparam, tomēr pieredzējušajiem ir jāsaprot, kad viņi nevar vairs pavilkt. Man patīk šī jaunā izlase. Jā, radītās iespējas vēl neizdodas realizēt, bet pēc snieguma man patīk, kā viņi spēlē. Ceru, ka viss būs kārtībā un mums nebūs nekādu uztraukumu. Ja par iespēju realizēšanu, iepriekšējos divos pasaules čempionātos Latvijas hokeja izlase 14 spēlēs izmantojusi kopā vienu vairākumu.
G. B. (Nopūšas.) Vairākumā ir jābūt drosmei vajadzīgajā brīdī improvizēt, tāpat jācer, ka partneris īstajā brīdī nestandartā ieies vārtu priekšā. Ja to nespējam izdarīt, varam vairākumu trenēt kaut 24 stundas diennaktī un tāpat nekā nebūs.
Regulāri spriež, ka olimpiskajos gados pasaules čempionātu nevajadzētu rīkot, jo tad sastāvi ir vājāki. Jūs šogad, skatoties ekrānos, izbaudīsiet jauno hokejistu sniegumu, kuri citādos apstākļos nesaņemtu iespēju, vai skumsiet, ka nav lielo zvaigžņu?
G. B. Uz olimpiskajām spēlēm ierodas arī tie hokejisti, kuriem sen Latvijas izlase vairs neinteresē. Tas jau bija skaidrs, ka pasaules čempionātā viņu nebūs. Tāpēc jāpieņem lietas tādas, kādas tās ir. Šogad izlasei būs jauns modelis un mums visiem vajadzēs just tam līdzi. Kā jau teicu, bija laiks mainīt. Malacis Haris, nebaidās. Protams, dažiem no tiem, kuri varēja būt, ir traumas.
Harija Vītoliņa vadībā Latvija ir sasniegusi trešo vietu, bet pārējos pasaules čempionātos nav tikusi ceturtdaļfinālā. Šogad līgums ar galveno treneri noslēdzas, vai tas būtu jāpagarina?
G. B. Es neredzu, ka būtu darīts kas slikts. Mēs neesam Somija vai Zviedrija, kur ir simts vienādu kandidātu, Latvijas izlases treneris ir atkarīgs no tā, kuri spēlētāji būs pieejami. Ja runājam, ka viņš nav ticis ceturtdaļfinālā, varam apskatīties iepriekšējos trenerus – arī viņi to nepaveica īpaši biežāk.
Bet vai šoreiz Latvija tiks ceturtdaļfinālā?
G. B. Man nepatīk prognozēt, bet varu pateikt, ka es gribētu un ceru uz to. Ja arī netiks, līdzjutējiem jābūt saprotošiem, jo mēs atjauninām sastāvu.
Iespēja ziedot