Kad pret rudeni jau sāk šķist, ka šogad apkārt braukāts daudz par daudz un jāatgriežas mierīgā, paredzamā darba ritmā, atskan zvans no Kijivas. Zvana viens no maniem tuvākajiem ukraiņu kolēģiem: "Solvita, mēs gribam tevi uzaicināt uz apaļā galda diskusiju Kijivā." Apspriežamā tēma ir kvalificētu juristu piesaistīšana tiesneša darbam. Pēdējos divus gadus esmu ar to strādājusi Eiropas Tieslietu padomju tīkla (ENCJ) ietvaros un zinu, ka vairāk vai mazāk sāpīgs šis jautājums ir vairumam Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu, arī Latvijai. Ukrainā līdz ar karu un daudzajām to pavadošām problēmām tiesnešu trūkums un grūtības atrast jaunus tiesnešus draud izvērsties nopietnā krīzē. Tiesu varas neatkarība un efektivitāte ir ļoti būtisks valsts vērtēšanas kritērijs arī sarunās par iestāšanos ES. Ja ukraiņi to apzinās un augstā līmenī atklāti diskutē par iespējamajiem risinājumiem, man ir skaidrs, ka jābrauc. Mierīgi, racionālā jurista garā uzrakstu jaunu testamentu un krāmēju koferi.
PIRMAIS ALERTS
Ceļš uz Kijivu šobrīd ir tāls. Tas vairs nav tiešais reiss no Rīgas, bet lidojums uz Varšavu, nakts viesnīcā, poļu vilciens līdz robežai, ukraiņu – tad jau līdz Kijivai. Kopā trīsdesmit stundu. Priecājos, ka no Varšavas ceļojam ar manu lielisko lietuviešu kolēģi Daļu Vasarieni.
Jau vēlu vakarā, tuvojoties galamērķim, ievēroju, ka nakts satumst daudz agrāk nekā mājās un mēness sirpis guļ debesīs kā kauss. Pavadonis trešo reizi atnes tēju, atvainojoties, ka izvēlētais aromāts esot dārgāks, jo šis esot . "Kas tā par tēju?" jautājam, un izrādās, ka no katras tējas paciņas ziedojums tiek aizskaitīts konkrētai armijas brigādei. Katrai no tām «piesaistīts» savs aromāts. Nopērku uzreiz sauju šo paciņu – labāku suvenīru mājup vešanai tāpat neatrast.
Pie pašas Kijivas uz brīdi aizsnaužos, līdz pēkšņi mani pamodina gaisa trauksmes signāls. Pirmo reizi brauciena laikā nostrādājusi Alert! lietotne, kas brīdina ukraiņus par briesmām un aicina doties uz patvertnēm. Skaņa ir ellīga, ieplestām acīm saskatāmies ar Daļu, bet vilciens tikai turpina savu gaitu, un mēs ievelkam elpu un klusējot pieņemam, ka esam nonākušas citā realitātē. Mūs sagaidošie kolēģi saka: ak, tas tāds sīkums, viena raķete vien bija. Bet šī pamošanās ar gaisa trauksmes signālu jau trešo gadu ilgstošo sašutumu par "Ko tie maitas vispār atļaujas?!" padara jau krietni personīgāku.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 18. - 24. oktobra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!