Aplidojot apkārt Mēnesim, Artemis II ekipāža oficiāli iekļuva vēsturē kā cilvēki, kuri pabijuši vistālāk no Zemes. Lidojuma tālākajā punktā ziemeļamerikāņu komanda atradās 406 777 kilometrus no mūsu planētas, par 6600 kilometriem pārspējot 1970. gadā Apollo 13 uzstādīto rekordu.
Artemis II nebija paredzēts piezemēties uz Zemes vienīgā dabiskā pavadoņa virsmas, taču sekmīgā apriņķošana ap to stiprinājusi cerības, ka drīzumā cilvēks atkal varētu spert kāju uz kosmiskā objekta. Un ne tikai uzkāpt, bet pat uzbūvēt apmetni, lai veiktu Mēness izpēti. Nacionālā aeronautikas un kosmosa izpētes pārvalde (NASA) plāno ieguldīt ap 15 miljardiem ASV dolāru pastāvīgas bāzes iekopšanā, kas ļautu cilvēkiem uzturēties uz pavadoņa ilgāk un atvieglotu regulāru lidojumu veikšanu.
NEGANTI PĀRBAUDĪJUMI
Bet ko gan no cilvēka ķermeņa prasītu ilgstoša atrašanās uz cita kosmiskā objekta? Atbilde nudien nav iepriecinoša. Zinātnieki ir pārliecināti, ka neierastā vide ietekmētu ikvienu cilvēka orgānu, jo astronautiem nāktos saskarties ar fiziskiem, ķīmiskiem, bioloģiskiem un psiholoģiskiem izaicinājumiem, kādus viņi nav piedzīvojuši uz Zemes, raksta vortāls Space.
Pirmais pārbaudījums būtu pierašana pie gravitācijas, kas ir aptuveni sešreiz vājāka nekā mājās. Veselību apdraudētu nemitīgs kosmiskais starojums, no kura glābiņa nebūtu nekur, jo Mēnesim nav tāda magnētiskā lauka un atmosfēras, kas izkliedē radiāciju. Līdz ar to viss smagums būs jāiznes skafandram un bāzes ēkām.
Nopietns riska avots ir ekstremālās temperatūras svārstības dienā un naktī. Palikšana ārpus bāzes vai apkures sistēmas problēmas brīdī, kad virsmu neapspīd Saule, varētu izrādīties nāvējošas, jo naktī gaisa temperatūra nokrītas līdz 130–183 grādiem zem nulles Celsija skalā.
Lieki piebilst, ka šādu temperatūru cilvēka ķermenis nespēj pārciest pat dažas minūtes. Savukārt dienas laikā sagaidāma pamatīga cepināšana, jo uz Mēness ekvatora valda 120 grādu tveice. Pieskaitot toksiskos putekļus, izjaukto miega ciklu un psiholoģiskās problēmas, ko varētu izsaukt ilgstoša atrašanās prom no ierastās vides, sanāk gaužām brutāls kokteilis.
LĒNĀM SAGRAUJ VESELĪBU
Un tā sekas ir bēdīgas. Ilga kosmiskā starojuma iedarbība draud sabojāt DNS un sagraut imūnsistēmu, nopietni iedragāt smadzeņu, kā arī sirds un asinsvadu sistēmas darbību. Vājāka gravitācija mainīs veidu, kā plūst asinis un citi ķermeņa šķidrumi. Pat skābeklis elpvadā un plaušās pārvietojas mazliet citādi.
Lai arī katrs no šiem riskiem nenoved pie tūlītēja letāla iznākuma, tie veicina dažādu slimību attīstīšanos. Bieži vien fizioloģiskas pārmaiņas notiek nemanāmi. Astronauti var justies labi, lai gan postošie procesi organismā jau rit pilnā sparā un kļūst redzami tikai mēnešus vai pat gadus vēlāk. Turklāt neliels traucējums vienā sistēmā spēj radīt viļņveida ietekmi uz citām.
Ko cilvēki var likt pretī šiem izaicinājumiem? Būtībā tikai divas lietas: tehnoloģijas un pielāgošanos. Zināms, ka cilvēks ir ļoti adaptīva būtne, tādēļ ar atbilstošu sagatavošanos var pierast pie diezgan skarbiem apstākļiem. Protams, 150 grādu temperatūru zem nulles mūsu organisms nepārcietīs, taču pie gravitācijas pārmaiņām var pierast, savukārt starojuma ietekmi var mazināt ar moderniem skafandriem un profilaksi. Arī astronauti pirms došanās kosmosā vienmēr stiprina imūnsistēmu ar atbilstošu diētu un vingrinājumiem, lai tā labāk turētos pretī kosmiskajiem izaicinājumiem.
Tomēr skaidrs, ka visa ilgtermiņa ietekme zinātniekiem joprojām nav līdz galam skaidra un pirmie Mēness kolonisti kļūs par sava veida izmēģinājuma trusīšiem, ar kuru palīdzību iegūsim atbildes uz jautājumiem par dzīvi ārpus Zemes.