Jābūt uzmanīgam ar savām vēlmēm. Svētceļnieku iemītajā ceļā uz Santjago de Kompostelas katedrāli Spānijā tās piepildās acumirklī. Esam taizemiešu ēstuvē Barselusā, šarmantā pilsētiņā Portugāles vidū. Tai cauri iet Santjago Portugāles Centrālais ceļš.
Daudzi domā, ka Svētā Jēkaba ceļš ir taisna taka, kas aizved no viena sākuma līdz pat Svētā Jēkaba pīšļiem, taču patiesībā tas drīzāk ir tīklojums. Vēsturiskais Svētā Jēkaba ceļš vijas cauri Francijai, taču latvieši biežāk izvēlas Portugāles ceļu, kas sākas Lisabonā vai Portu, jo uz abām šīm pilsētām no Latvijas ir tiešais lidojums. Un varbūt arī līdzība ar tīklu, daudzajiem ceļiem, kas ved uz mērķi, satur kādu noderīgu mācību. Bet labāk atgriezīsimies pie vēlmēm un to piepildīšanas.
CAMINO KOPĪBA
Barselusā esmu apmetusies grezna un jauki iekārtota hosteļa sešvietīgā guļamtelpā. Pārējās gulētājas ir krietni jaunākas par mani. Tas iesākumā ved pie zināmas neuzticēšanās, taču, kad aicinu kopīgi pavakariņot, abas manas biedres izskatās pat priecīgas. Viena ir no Kanādas. Melnās bizes un tumsnējie sejas panti sākumā lika domāt par meksikāņu izcelsmi, taču patiesībā viņa ir aziāte, un tas arī ir iemesls, kāpēc Portugālē sēžam taizemiešu restorānā.
Karīna ir dabasbērns, pusi gada viņa dzēš mežu ugunsgrēkus, bet, kad ASV ir ziema, nav ugunsgrēku un viņa ir bez darba, viņa ceļo, labprāt izvēloties Eiropas pavasari. Viņas māte esot dedzīga katoliete, patīkot kontrole un skaidrība ne tikai attiecībā uz Dieva, bet arī cilvēku ceļiem. Šodien uz Santjago ceļa viņa satikusi kādu sievieti, kura sākusi izjautāt – no kurienes, uz kurieni viņa iet, jau ķērusies klāt pie dzīves sakārtošanas. Ak Dies’, Karīna nodomājusi, mana māte ir jebkurā pasaules daļā! Es jau esmu vecumā, kad zinu, ko nozīmē baiļoties, ka tas reiz varētu beigties.
Puspajokam pažēlojos, ka man atnesuši ēdienu bez grezni izgrieztas burkānu puķītes. Skaistā amerikāņu taizemiete uzreiz atdod savējo, viņa neēdot burkānus. Uz Camino tā bieži notiek, ka vēlmes piepildās acumirklī. Esi uzmanīga, es sev saku, vēlies ko lielāku! Mieru visā pasaulē. Lai šis skaistais brīdis nebeidzas.
Bieži redzu, ka Santjago kāds no ģimenes iet visas dzimtas vārdā. Divi itāļi – tēvs un dēls – visur iet kopā, sarunājas tikai viens ar otru. Man zobs uz viņiem – izmeta no žāvētāja manas drēbes vēl slapjas, lai iestūķētu vietā savējās. Vakarā abi raportē uz mājām par panākumiem, tajā ļoti īpaši skaļajā un skanīgajā balsī, kāda ir itāļiem, kad viņi sarunājas ar ģimeni. Laimi sasniedzis svētceļnieks ceļa vidū ar sievu sazinās videozvanā. Pēc mobilā kameras leņķa noprotu, ka viņš pūlas caur mazo ekrāniņu uz mājām nosūtīt apkārtējās ainavas skaistumu un savu līksmi, arī es iekļūstu reportāžā, man liek sasveicināties ar viņa esposa.
Gluži citāds ir otras vakariņu biedrenes nīderlandietes Mias stāsts. Es mīlu reliģiju, viņa saka, bet nevaru to attiecināt uz sevi. Mana mamma piedzima katoļu ģimenē, bet apvainojās, kad pusaudzes gados viņai kā meitenei liedza baznīcā kalpot kopā ar altārzēniem, un sāka pati savu garīgo ceļu. Tagad notikusi zināma samierināšanās, mamma dzied baznīcas korī, bet tikai tāpēc, ka viņai patīk dziedāt. Nīderlandietei ir ļoti rozā lūpas, gaiši mati, zēnisks apģērbs. Viņa ir izstudējusi vēsturi, nezina, ko dzīvē tālāk grib darīt. Viņa ir pamanījusi: ja ir ar kādu kopā, viņa vienmēr dara to, ko grib otrs. Viņa iet, lai garajā ceļā sadzirdētu un sajustu pati sevi. Un jūt jau arī: uz pēdas ir paipalas olas lieluma tulzna, viņa ievaidas ik reizi, kad neuzmanīgi tai uzkāpj.
Camino nav tikai ceļš, bet arī kopība. Tīri praktiski ņemot, Camino de Santiago ir tūrisma ceļvedis. Viduslaikos izgudrots, līdz mūsdienām izkopts marķētu taku un lietotņu veidolā. Cits iet, lai uzturētu fizisko formu, cits – jo negrib tērēt daudz naudas. Veci hipiji, tikko pensionējušies pāri, dabas pētnieki, hipsteri, ticības cilvēki. Un tomēr tas nav parasts tūrisms. Tā ir kristīgās kopības gaišākā puse un būtisku vērtību neuzbāzīgs pieteikums. Skaista cerība, ka visa cilvēce – mēs – kaut kā varam būt kopā. Sarunāties, atbalstīt cits citu. Un ir vērts uz brīdi apdomāt, ka kristietības praksē ir kas tik lielisks un dzīvs, kas ir ļāvis radīt visus iekļaujošo Camino.
IZVĒLIES VIRZIENU UN EJ!
Es sev Santjago ceļu atklāju pagājušajā gadā. Zināju, ka visus Portu Krasta ceļa 260 kilometrus nenoiešu vienā piegājienā. Tas ir iespējams, daudzi to dara, desmit dienās noejot pa 20–30 kilometriem dienā. Taču man vairāk par visu patīk tā sajūta – būt ceļā. Varbūt es šo ceļu pa posmiem un ar pārtraukumiem noiešu piecu gadu laikā. Pieredze, kā to izdarīt, pamazām krājas: ne vairāk kā 10–15 kilometru dienā. Ja esi zinātkārs, rēķini Camino Ninja lietotnes kartē norādītajam attālumam vismaz trešdaļu klāt. Jo gribēsi apskatīties, kas tas par cietoksni, izmetīsi līkumu līdz okeānam, naktsmājas arī nav gluži ceļa vidū. Otra mācība, jo īpaši, ja ceļu iet pavasarī, – jāierēķina laiks aklimatizācijai. Varbūt fiziski stipram cilvēkam tas nav tik būtiski, ka pavasarī Portugālē ir padsmit grādus siltāks, bet es nespēju lēkt ar smagu somu plecos pa taisno Portugāles ziedoņa karstumā. Man vajag aptvert, sajust skaistumu, noslēgt līgumu ar zemi, kurā esmu ieradusies. Jo dvēsele ceļo daudz lēnāk.
Pagājušajā gadā pieļāvu visas minētās kļūdas, triju dienu laikā aizkūlos no Portu līdz Espozendei pie okeāna. Tā ir ārkārtīgi skaista vieta, te ir dabas rezervāts. Es ļoti vēlējos vēlreiz nosvinēt okeāna kāpu ziedēšanu, plāns bija no Espozendes pa Krasta ceļu arī iet Camino nākamo posmu. Ceļojot vienam, visjaukākais ir tas, ka vari ļauties spontāniem lēmumiem. Trīs dienas izstaigājusies gar okeāna krastu, izdziedājusies, pielasījusi pilnas kabatas ar akmentiņiem, nolēmu, ka turpināšu tomēr pa Portugāles Centrālo ceļu.
30 kilometrus no Espozendes uz Barselusu nobraucu ar autobusu un nu esmu no triju dienu vientulības pie okeāna ielēkusi jaukajā Santjago kopībā, gatava kādu brīdi tagad spēlēt pēc Camino noteikumiem.
Centrālais ceļš izrādās gauži atšķirīgs. Krasta ceļā bija viegli orientēties: turies tik pie okeāna, kur kā krelles rindā gar krastu izvietojušies mazie zvejnieku ciemati. Katrā no tiem var iedzert kausu alus. Centrālais ceļš tīši ved prom no lielajiem ceļiem un dzelzceļa, taču var just, ka neesmu nekurienē, bet eju pa ļoti seniem, šauriem ceļiem, kuri vairs nav izmantojami intensīvā divvirzienu satiksmē. Pēkšņi starp vīnogu laukiem zem kājām atklājas rūpīgi likts sīkakmeņu bruģis. Tabuas tilts celts vēl romiešu laikos, no skata atgādina akmeņu krāvumu. Senas ir dzeramā ūdens ņemšanas vietas, kurās avota ūdens tek šaurā strūkliņā, tās nereti ir apvienotas ar ceļmalu krustiem, kur noskaitīt lūgšanu konkrētam svētajam. Gluži pagāniskā kārtā cilvēki šeit atstāj ziedojumus – kādu lentīti, krustiņu, reizēm laminētu fotogrāfiju, kas liecina, ka iepriekšējā reizē gājējs šeit bijis kopā ar sev dārgu cilvēku.
Posms Barselusa–Ponte de Lima manos tempos prasa trīs dienas. Līdzīgi kā Latvijā, attālākajos ciematos var būt vien divas vai trīs apdzīvotas mājas, pārējās domātas vasarniekiem. Tas nozīmē, ka alus nebūs, noej sausā visu dienu gar vīnogulājiem, ganībām, satiekot vien kazas, aitas, govis, cūkas. Bet tajā ir arī kāda svētība, ka tava diena ir tīrs skaistums, kurā ne reizi nav bijis jāspēlē sociālās lomas.
Santjago ceļa skaistumu grūti ir pārstāstīt. Tas drīzāk atklājas negaidītībā, veidā, kā ainava atklājas gājējam. Dzīvi reaģēju uz kallu majestātiskumu. Tam grūti noticēt, bet Portugālē baltie cūkauši ir miskastes puķe, kas aug cilvēku pamestās, dubļainās vietās un komposta kaudzēs. Pretim kallu pļavai ir eņģeļtauru aleja, oranži rozā debesis caur tām spīd pilnas maiguma.
Gatavojoties ceļojumam, esmu piesekojusi feisbukā pāris ar Camino de Santiago saistītām grupām, kurās cilvēki dalās pieredzē. Viens no uzdotajiem jautājumiem – kas Camino ir visgrūtākais? Kāds no komentētājiem atbild, ka visgrūtākais katru dienu ir pēdējais kilometrs. Tā ir taisnība. Google Maps rāda, ka palikuši 400 metri līdz naktsmītnei, bet es eju tos pusstundu un tiešām nevaru ātrāk.
APSTĀŠANĀS. NAKTSMĪTNES
Naktsmājas jāņem, kādas ir. Tuvāk Portu un Krasta ceļā lielākoties izmantoju Booking.com iespējas. Jo alberģes nevar iepriekš rezervēt un es apzinos, ka, ja neatnākšu laikus, man nebūs dukas noiet vēl piecus kilometrus līdz nākamajam ciemam. Un vienlaikus man ziņkārojas, kāda ir dzīve pašvaldības alberģē, jo tieši tur esot īstais Camino gars.
Tā reize ir pienākusi. Šaurais ceļš atved uz nomaļu Portelas de Tamelas baznīcu, kuras draudzes namā tagad iekārtota pašvaldības alberģe. Vēstures stāsts vēstī, ka šeit 1633. gadā apmeties kāds ticīgs vientuļnieks Belhiors, kurš pamazām pulcējis ap sevi citus brāļus, līdz tapusi kopiena un baznīca. Alberģe vēl ir slēgta, tās dārzā sastopu slaiku vīru ar krokodilu Dandija cepuri galvā, viņš tikko iesējis koku zaros savu guļamtīklu. Pūš stindzinošs vējš, esmu no kabatas izvilkusi pat cimdus, ar izbrīnu prasu – vai viņš taisās šādi nakšņot? Viņš reizēm nakšņojot hamokā, bet šoreiz cer tikt alberģes gultā. Pamāca mani piesliet savu mugursomu pie alberģes durvīm, tā iezīmējot rindu. Vīrs novilcis apavus, iet basām kājām, ar prieku sekoju viņa piemēram. Mēs sākam runāties. Izstāstu, ka esmu žurnāliste no Latvijas. Latviju Portugālē bieži jauc ar Lietuvu. Viņš ir dārznieks no Anglijas. Nē, nevis mācījies dārznieks, bet vienkārši strādā dārzā. Es redzu, cik ļoti viņš prot priecāties par dabas skaistumu. Vispār par visu skaisto. Arī viņš Santjago iet posmiem, rūpīgi atlasot skaistākos skatus. Viņam ir podziņu telefons, modernās tehnoloģijas tikpat kā nelietojot. Neprotot. Camino viss ir vienkārši, seko tikai dzeltenajām bultām. Un naktsmītne par pieciem eiro viņam derot.
Nu, tagad esat laimīgi, tikuši no padomijas ārā? Jā, brīvība ir viss, es viņam saku. Un man bija arī praktisks iemesls vēlēties dzelzs priekškara sabrukšanu. Es 80.–90. gadu mijā studēju filozofiju, bet PSRS nebija pieejami daudzu Rietumeiropas filozofu darbi. Aizliegti. Viņš prasa: vai tad tagad esi ar sev pieejamo informāciju mierā? Tagad jau mediji visu sagroza. Nē, Dārzniek, tu nesaproti un pat nevari iedomāties. Tagad informācijas ūdeņos esi kā dzintara zvejnieks, kuram jāatšķir jūras mēsli no dārgakmeņiem, bet tolaik tev līdz jūrai pat nebija brīv’ iet.
Ko līdzīgu Barselusā runājām ar nīderlandieti. Vai drīkstu tev pavaicāt, kā tu juties, dzīvojot PSRS? Ja jautājums ir pārāk personisks, vari neatbildēt. Es gribu atbildēt, es arī šobrīd par to daudz domāju. Kurš gan no mums nav domājis, kā šobrīd jūtas cilvēki Krievijā? Mana priekšrocība, ka, par to domājot, varu likt lietā pašas pieredzi. Es varu saprast, ka cilvēki, kas palikuši Krievijā, par karu nedomā. Mēs arī nedomājām. Dzīvojām nost, vienlaikus sāpīgi apzinoties savu iespēju griestus. Domāšana sākas, kad tev ir izvēle. Man ļoti paveicās, ka mana kā jauna cilvēka atmoda sakrita ar Atmodu un dziesmoto revolūciju.
PAR KOPĪGO UN DZIĻI PERSONĪGO
Camino labais tonis ir nerunāt par politiku, nerunāt par pārāk personīgo, bet gandrīz ik vakaru tāds brīdis pienāk. Un pašvaldības alberģē tieši šādas sarunas izglāba manu dienu.
Esmu apmetusies divpadsmitvietīgā istabā, un tas nudien ir kas tāds, kas «iznes» smadzenes. Santjago gājēji ir disciplinēta tauta, un nerakstītais uzvedības kodekss visu laiku tiek ievērots. Vienlaikus tas nav tas pats, kā ceļot draugu pulkā vai ar ģimeni. Istabiņā ir dažāda vecuma, personību tipi, valodas piederības cilvēki, un mēs esam saspiesti tuvu, tuvu. Naktī kāds vīrs elpoja tik grūti, ka likās, viņš to dara pa nepareizo atveri. Kundze pa miegam izkliedza dzīves laikā sakrājušos stresu. Man kļuvis skaidrāks, ka vīzija par elles priekškambari, kur grēcinieki izkliedz dzīves laikā sagrēkoto, varētu būt radusies tieši klosteru kopējās guļamtelpās.
Un tomēr tieši alberģēs var satikt visinteresantākos cilvēkus. Natālija no Kolumbijas liek visiem vakariņu biedriem Google Maps ielas skatā parādīt savas mājas, un tā sākas stāsti. Mēs runājam par neizgulēšanos alberģu saspiestībā, kuru pārvarēšanai noder mātes būšanas pieredze. Jauna sieviete no Vācijas spontāni izstāsta, ka viņa ir un nav māte. Kopā ar sievu viņas ir pieņēmušas audzināšanā divus zēnus, kuri pēc pie īstajiem vecākiem piedzīvotas traumas paškaitē sev un reizēm arī ir bīstami apkārtējiem. Viņiem tagad esot četras mammas, un zēniem patiešām esot vajadzīgs visu šo daudzo cilvēku piemērs, lai uzbūvētu jaunu dzīves modeli. Viņa stāsta arī, cik negatava ir valsts birokrātija šādām situācijām. Zēnu ikdiena ir ārsti, un jautājums vienmēr ir tas pats: kur ir šo zēnu mamma, mēs nevaram jums sniegt ziņas. Arī tas, ka pagaidu māte dzīvo viendzimuma laulībā, ārstiem nešķiet pareizi. Varētu padomāt, ka ir gara rinda ar pareizām ģimenēm, kas vēlas adoptēt zēnus, kas stresa brīžos apdraud apkārtējos. Normālās ģimenes grib normālu mantinieku. Bet pie «nenormālajiem» ir daudz vietas altruismam un tuvākmīlestībai.
Ja būs vēl kāda nakts jāpavada pašvaldības alberģē, es to darīšu. Tava tuvākmīlestība nav neko vērta, ja tā netiek pārbaudīta. No otras puses – ja vien ir kāds veids, kā šādas pārbaudes padarīt iespējami retākas, būtu ģeķīgi to neizmantot.
Guļamtelpas vienīgais elektrības kontakts ir aizņemts, būs jāiet lādēt telefonu uz virtuvi vai veļas mazgātuvi. Bet atlikušos baterijas putniņus iztērēju, rezervējot atsevišķu istabu nākamajai naktij. Tas nav Booking.com piedāvājums, taču lietotnē norādīts saimnieka e-pasts. Aizrakstu, nedomājot par angļu valodas labskanību, un laikam jau sauciens – man vajag to istabu! – rakstītajā ir bijis pārāk skaļš. Saņemu no saimnieka mierinošu atbildi – kātojiet tik šurp, istabu pieturēšu. Un labi, ka tā – ierādītā istaba ir ar logiem uz ieejas vārtiem, un es dzirdu, kā vēlāk tiek atraidīti vairāki gājēji, kuru izmisums nav bijis pietiekami skaļš vai savlaicīgs.
Santjago ceļā ir arī leģendāras alberģes. Ponte de Limā satikšu divas ceļinieces, kas būs ieradušās no Aļaskas un naktsmājas rezervējušas jau janvārī. Viņas nakšņoja lauku mājā, Acogida Casa de Fernanda. Vakarā sabraukuši saimnieces draugi, bijusi kopīga dziedāšana, uz garā galda kūpējis svētceļnieku vakariņu katls. Taču arī manu šodienas naktsmāju saimnieks nav paļāvies uz nokļūšanu paradīzē, sarīkojis tādu zemes virsū. Ar zelta zivtiņām, fazānu un ūbeļu būri, džakuzi. Portugāle ir tā Emīla Dārziņa un Gētes Minjonas apdziedātā «zeme, citronas kur zied». Tagad es zinu, ka citronu ziedi ir lillā, smaržo saldi.
Vakars ir auksts. Auksts! Auksts! Vaimanādama man pretī skrien viena no viešņām. Esmu no ļoti siltas zemes, tāpēc man ir auksti. Kas ir šī siltā zeme? – prasu. Austrālija. Esmu satikusi brazīlieti, kuras senči labākas dzīves meklējumos pārcēlušies uz Austrāliju. Šī iemesla dēļ viņa runā spāniski, portugāliski, angliski un vēl spēj uzturēt sarunu arī ar divām francūzietēm pie vakariņu galda. Uz Santjago ceļa jūtas kā zivs ūdenī, kāto jau no Lisabonas. Šajā vakarā visi patiešām pieturas pie Camino uzvedības kodeksa, runā tikai par tulznām, neizžuvušo veļu un sauļošanās krēmu indeksiem.
CILVĒKA VEIDOTA AINAVA
Mūžsenā veidā – kā kājāmgājējs – sasniedzot vienu no senākajām un arī skaistākajām Portugāles pilsētām Ponte de Limu, saprotu bijību un sajūsmu, kāda varēja pavadīt aizlaiku svētceļniekus, ierodoties pilsētā. Trīs dienas esi gājis cauri laukiem un brikšņiem, un pēkšņi tev atklājas neparasti skaista, cilvēka veidota ainava. Majestātiskais tilts, kura viens gals saglabājies vēl no romiešu laikiem, otru uzcēla XIV gadsimtā. Pie kādreizējā klostera iestādīta iespaidīga platānu aleja, kurai cauri eju dienas visgrūtākos – pēdējos 400 – metrus. Man ir attaisnojums apstāties ik pēc 39 soļiem – es gribu labāk iegaumēt šo ainavu. Lielo pilsētu priekšrocība ir muzeji un lepnas vakariņas. Portugālē restorānu ēdiens maksā apmēram tikpat, cik Latvijā, taču pat pie dārgiem restorāniem mēdz būt tāfele, uz kuras rakstīts, ka šeit pasniedz svētceļnieka ēdienkarti. Tajā nebūs ne austeru, ne astoņkāju, taču būs vīns, cik gribi, sulīgs steiks vai zivs, un darbosies Santjago likums, ka drīksti sākt sarunu ar jebkuru svešinieku, kurā atpazīsti Camino gājēju. Atpazīt nav grūti, gliemežvāks pie somas pat nav obligāts. Tas drīzāk ir miers, atvērtība un grūti aprakstāma brīvība, kas rodas, kad esi uzcēlis plecos smago somu ar ūdens pudeli un rezerves zeķēm, bet vienlaikus nolicis neredzamo ikdienas rūpju nastu.
NEKAS NEBEIDZAS
Gaisā nemainīgi virmojošā ziedoņa smarža vairs nereibina kā sākumā. Karsts pastel de nata jeb olu groziņš brokastīs liekas par saldu. Kalnu un lielo ūdeņu ainavas vēl joprojām aizķer aci, bet nav vairs tās elpas aizraušanās. Pietiek! Laiks mājup. Un vienlaikus ir traki žēl, ka tik ātri viss beidzies.
Kārtējā hosteļa saimniece mani apskauj un palūdz atļauju kopā nofotografēties. Manī esot gaisma. Visos cilvēkos ir gaisma! Bet, ja ļauj cilvēkam nedaudz atpūsties un padomāt cildenas domas, tā lampiņa laikam kļūst redzamāka. Tas, kas šajās desmit dienās ir noticis, ir pilnīgs smadzeņu detokss. Kad mājupbrauciena gaidās atkal ielienu feisbukā palasīt, kas Latvijā jauns, liekas, ka būs jādodas uz citu planētu. Ar prātu saprotu, ka vaļā palaista priekšvēlēšanu cīņa, ka vairums no komentāru autoriem ir roboti vai apmaksāti cilvēki. Jo Latvija ir izdevusies un brīva valsts, ar darbīgiem un radošiem cilvēkiem! Un man jādomā par tiem košajiem māla velniņiem Barselusas muzejā. Velniņi ir visapkārt, vaļā palaisti draiskuļo, bez viņiem dzīve nebūtu tik koša. Vaļā palaistie nešķīsteņi dara savu darbu – jo skaidrāk ļauj nošķirt, kas dzīvē ir mūžīgs un patiess, bet kas tik tāda ālēšanās.
Mans ceļojums sākās Espozendē, kur modināju ķermeni pēc Baltijas garās ziemas sastinguma, bradājot basām kājām pa okeāna rupjo smilti, un svinēju kāpu ziedēšanu. Piedzīvoju Camino kopību un izsvīdu no miesas un gara visu lieko kalnu takās. Tagad ar autobusu došos uz Spānijas robežu Tui un tad atpakaļ pie okeāna – Vjana du Kaštelu ir laba vieta vairāku dienu atpūtai.
Šī laikam ir tā nonullēšanās – kā auto, kad bāka pielieta pilna. Alberģē meitenei no Kolumbijas bija cepure ar uzrakstu «ceļojums nekad nebeidzas»! Bom caminho! Lai kurp vestu tā takas.