1749. gada 17. maijā dzimušais Edvards Dženers nebija nekāds izcilais zinātnes spīdeklis – vienkāršs, labu izglītību guvis provinces ārsts, kurš Glosteršīrā papildus privātpraksei jeb ģimenes ārsta pienākumu pildīšanai aizrāvās arī ar pētījumiem zooloģijas jomā, raksta History.com. Tieši šī interešu kombinācija viņu noveda pie intriģējoša secinājuma – kad apvidū kārtējo reizi plosījās melno baku epidēmija, Dženers ievēroja, ka šī slimība neskar govju slaucējas, kuras jau iepriekš pārslimojušas tā saucamās govju bakas.
Ārsts secināja, ka inficēšanās ar govju bakām rada imunitāti pret daudz bīstamākajām melnajām bakām, un nolēma šo pieņēmumu pārbaudīt praksē. Raugoties no mūsdienās pieņemtajiem uzskatiem, tas bija zinātniskā un medicīniskā ziņā ētiski nepieņemams, pat cinisks eksperiments, jo riskam tika pakļauta bērna dzīvība. 1796. gada 14. maijā Dženers ievadīja govju baku vīrusu astoņus gadus veca zēna organismā, pēc kāda laika inficēja viņu ar melno baku vīrusu un ar gandarījumu secināja, ka zēnam izveidojusies imunitāte pret ārkārtīgi bīstamajām melnajām bakām, raksta All About History.
Kas būtu noticis, ja Dženera teorija neizrādītos pareiza esam? Droši vien šī daktera vārdu mūsdienās neviens nepieminētu, bet puika tiktu uzskatīts par vienu no neskaitāmajiem baku epidēmijas upuriem. Taču Dženera hipotēze bija pareiza, liekot pamatus tādai medicīnas nozarei kā vakcinācija jeb preventīva potēšana, lai novērstu dažādas vīrusu (šo terminu gan tikai XIX gadsimtā izdomāja franču mikrobiologs Luijs Pastērs) izraisītās slimības. Potēšanas metodes nosaukums radies no vārda vacca – latīņu valodā tā sauc govi.
BĪSTAMĀ SĒRGA
International Business Times atgādina, ka par absolūti neapšaubāmu ticis uzskatīts fakts, ka Ēģiptē, Indijā un Ķīnā baku epidēmijas reizi pa reizei plosījušās jau tūkstošiem gadu pirms mūsu ēras. Piemēram, hinduisti uzskatījuši bakas par dievu sodu, un tie, kuriem pēc epidēmijas izdevās izdzīvot, sākuši pielūgt jaunu dievieti, vārdā Šītala, kurai esot pa spēkam gan izraisīt, gan izdziedināt drudzi, izsitumus un pūtītes, kas pēc izveseļošanās pārvēršas par baku rētām. Šītalas kultu Indijā piekopj vēl līdz mūsdienām.
Žurnālā All About History lasāms, ka viena no pirmajām lielajām baku epidēmijām Eiropā bijusi tā sauktais Atēnu mēris, kas Grieķiju piemeklēja 430. gadā pirms mūsu ēras, Peloponesas kara laikā. Sengrieķu vēsturnieka Tukidīda darbos aprakstītie slimības simptomi nav likuši šaubīties, ka tās bijušas tieši bakas. Šo slimību vaino arī tā dēvētajā Antonina mērī, kas jau mūsu ērā – no 165. līdz 180. gadam – plosījās Romas impērijā un, kā tiek lēsts, prasījis piecu miljonu cilvēku dzīvību. Nākamā līdzīgā epidēmija Romas impēriju piemeklēja no 251. līdz 266. gadam.
581. gadā Tūras bīskaps Gregors, rakstot par reģionu piemeklējušo sērgu un atsaucoties uz kāda aculiecinieka stāstīto, minējis tipiskus baku simptomus. Īsi pirms tam – 568. gadā – Arābijas pussalas iekarošanas laikā ar bakām esot inficējušies etiopiešu karavīri, kuri pēc tam šo slimību ievazājuši Āfrikā. Bet mūsu ēras IX gadsimtā persiešu zinātnieks Muhameds ibn Zakarija ar Rāzi sarakstījis traktātu, kurā sīki un smalki izskaidrota baku atšķirība no vējbakām un masalām.
Tāpat zināms, ka 1521. gadā bakas, ko spāņu konkistadori ievazāja no Espanjolas salas, esot strauji izplatījušās acteku vidū un, kad 1521. gada augustā Ernana Kortesa spēki devās uzbrukumā acteku galvaspilsētai Tenočtitlanai, aptuveni 25% acteku civiliedzīvotāju jau bija miruši un viņu armijas rindas stipri paretinātas. Iekarotājus šī epidēmija neskāra tāpēc, ka vienīgais inficētais Kortesa karavīrs kādā kaujā tika nogalināts un konkistadori atkāpās, viņa līķi pametot ienaidnieka kontrolētajā teritorijā. Vēlāk spāņu franciskāņu mūks Motolinja rakstījis, ka Tenočtitlanas ielas bijušas pilnas ar baku epidēmijas upuru līķiem.
BAKAS EIROPĀ
Daļa vēsturnieku gan uzskata, ka baku vīrusu Eiropā ieveda krustneši, iepriekšējās slimību epidēmijas saistot ar citām kaitēm, piemēram, masalām vai vējbakām, raksta LiveScience.com. Lai nu kā, bet sasirgšana ar bakām visbiežāk nozīmēja nāvi vai uz mūžu paliekošas lielas rētas, kas radās augoņu vietā, reizēm saslimušajiem iestājās arī daļēja ķermeņa paralīze vai aklums. Sērgas uzliesmojumi bija viļņveidīgi – reizēm aizritēja desmitiem gadu, kad saslimšanas ar bakām gadījumi Eiropas lielākajās pilsētās netika fiksēti, bet tad nāca sliktāki gadi, kad šī slimība pārņēma plašus apvidus, visvairāk skarot bērnus – tiek lēsts, ka baku epidēmiju laikā nomiruši vairāk nekā 60% inficēto bērnu vecumā līdz 10 gadiem.
Dženers dzīvoja laikos, kad baku sērga pēkšņi varēja piemeklēt jebkuru apkaimi Anglijā. Kā izglītots cilvēks viņš zināja, ka savulaik jau noskaidrots: reiz bakas pārslimojis cilvēks otru reizi ar tām vairs nesasirgst. Ļaudis jau sen bija ievērojuši, ka inficētos, kuriem izdevies izveseļoties, nākamā baku epidēmija vairs neapdraud. Taču vēl būtiskāks bija kāds cits novērojums: inficēšanās ar bakām caur ādā iegrieztu brūci parasti noved pie krietni mērenākas slimības formas nekā inficēšanās dabiskā ceļā – caur elpošanas ceļu gļotādu, raksta All About History. Ir liecības, ka Ķīnā jau X gadsimtā, sākot izplatīties baku epidēmijai, ļaudis sevi apzināti inficējuši ar vīrusu, cerot, ka slimību pārcietīs vieglāk, bet vēlāk līdzīgu metodi izmantojuši arī eiropieši. Tas arī bija pats iedarbīgākais līdzeklis cīņā pret bakām līdz 1796. gadam, kad Dženers nonāca līdz vakcinācijas idejai. Viņš gan nebija pirmais, kurš ievēroja, ka arī govis mēdz slimot ar bakām līdzīgu slimību, tiesa, daudz vieglākā formā, un iedomājās, ka cilvēki, kuri reiz pārslimojuši govju bakas, turpmāk būs neuzņēmīgi pret īstajām, tik daudz dzīvību prasošajām bakām. Ar līdzīgu ideju jau 1768. gadā bija nācis klajā britu ārsts Džons Fjūsters. Taču vakcīnu pret bakām pirmais izstrādāja un uz cilvēkiem izmēģināja tieši Dženers.
IZMĒĢINĀJUMA TRUSĪTIS
Par izmēģinājuma trusīti ārsts, kuram bija pieredze arī ķirurģijas jomā, izvēlējās sava dārznieka dēlu, astoņus gadus veco Džeimsu Fipsu, raksta History.com. Viņa vecāki šim eksperimentam esot piekrituši, bet ko gan citu viņiem bija darīt, ja izglītotais dakteris apgalvoja, ka, atsakoties no piedāvājuma, viņu dēls šā vai tā nomirs melno baku dēļ?
1796. gada 14. maijā Dženers injicēja govju baku vīrusu Fipsam. Viņš bija paņēmis vīrusa izraisītāju no govju baku pūšļiem. Zēns vieglā formā pārslimoja govju bakas, un pēc diviem mēnešiem Dženers nosprieda, ka pienācis piemērots brīdis, lai pārliecinātos, vai teorija par vakcīnas iedarbību ir pareiza. Tagad jau zēna organismā tika ievadīti cilvēkam bīstamo melno baku izraisītāji, taču puišelis pēc tam bija vesels kā rutks.
Par savu atklājumu Dženers steidza informēt Lielbritānijas Karalisko zinātnieku savienību, taču tajā jaunās ziņas sākotnēji uztvēra skeptiski. Līdzīgi bija ar laikrakstiem, kuru žurnālisti visbiežāk ņirgājās par ārstu un publicēja karikatūras, kurās bija attēlots, ka pēc «govju vakcīnas» saņemšanas cilvēkiem sāk augt ragi, astes un arī sejas kļūst līdzīgas govju purniem. Taču pēc tam, kad Dženera eksperimenta noderību apstiprināja valsts pazīstamākie ārsti un akadēmiķi, situācija strauji mainījās. Jau pēc dažiem gadiem sākās britu karavīru vakcinēšana pret bakām – pirmos potēja sauszemes karavīrus, pēc tam flotes jūrniekus, un tad pienāca kārta arī parastajiem pilsoņiem
Vēl XX gadsimta vidū katru gadu pasaulē ar melnajām bakām saslima 10 līdz 15 miljoni cilvēku, no kuriem divi miljoni nomira. Tāpēc Pasaules Veselības organizācija (PVO) 1966. gadā sāka vēl nepieredzēta mēroga vakcinācijas kampaņu, lai pasaulē izskaustu melnās bakas. Tika izveidotas milzīgas starptautiskas brīvprātīgo ārstu brigādes, kas desmitiem gadu brauca uz visiem kontinentiem, nodrošinot vakcinācijas. PVO 1979. gadā paziņoja, ka melnās bakas ir pilnībā iznīdētas, pagaidām beidzamais gadījums, kad kāds sasirdzis ar šo slimību, reģistrēts Somālijā.