Ja latvju nāciju var iztēloties kā skudru pūzni, kas veido savu drošo valsts mājiņu, tad Dziesmu svētku superkoncertu laikā es kā apdullusi skudriņa mēdzu rotēt ap savu asi, nezinot, kur likt savu skuju
Ziemassvētkos mēs savas vērtības ietērpjam dāvanās: cits saņem ekoloģiskās ziepes, cits zeķes ar smieklīgiem uzrakstiem vai fotogrāmatu par ideālu makšķerēšanu saullēktā. Jāņos mēs paši kļūstam par savu vērtību iemiesojumiem
Katrai vietai ir savs aromāts. Dailes teātris man smaržo pēc kafijas, melnā balzama un matu lakas. Nezinu, kā smaržos jaunais Jaunais Rīgas teātris, bet vecais ilgi smaržoja pēc putekļiem, kas sadega uz karstajiem prožektoriem
Ir saņemta informācija par Brēmenes muzikantiem pie Pēterbaznīcas. Jaunākie dati liecina, ka viens dalībnieks – ēzelis – ir bijis komunists un ir atrasta viņa biļete braucienam uz Maskavu, lai prasītu svaigus burkānus savam aizgaldam
Apsniguši egļu zaru vainadziņi ar tajos iestādītām svecītēm slīd man gar acīm. Smalkāk nevar izpētīt – jāskatās uz ceļu. Tumšās dienas vidū pāri šosejai veļas bieza migla, kapu vainadziņu pārdevēji nekustīgi stāv melnu rūķu pozās, un šādā laikā par mirušajiem nevar nedomāt
Esmu spiests atzīt, ka šogad ir izveidojušies jauni, īpatnēji paradumi. Arī mana telefona lietošanas statistika uz to norāda – noteiktās vietnēs esmu dirnējis ar tādu regularitāti, ka šeit varētu saskatīt līdzību ar atkarībām
Sprāgstošo raķešu lietus netālajos kaimiņos sašķaidīja mūsu sūnojošo pieminekļu dusu. Saraksts ar lapām, kas izplēšamas no vēstures grāmatas, aug katru dienu
Tēlnieks Ivars Drulle – par bērnības šausmām, pirkstiem iepiņķējoties Sniegbaltītes garajos matos, par zvaigžņoto debesjumu virs darbnīcas, vēlmi pēc mācekļa un vienotu dizaina kodu Rīgas sejai.