Varbūt šī intervija kādu rosinās aiziet uz cietumu un iepazīstināt ieslodzītos ar savu hobiju, piedāvāt laiku kvalitatīvām sarunām, pastāstīt par saviem ceļojumiem, kopā uzspēlēt galda spēles. "Jebkas ir vērtīgs un vajadzīgs. Arī tāpēc, lai parādītu tiem puišiem – mēs neuzskatām, ka esat briesmoņi, ko negribam redzēt. Arī jūs esat daļa no mūsu sabiedrības, un arī jūs esat tā vērti, lai ar jums pasēdētu un parunātu," saka Linda Ulāne, kura jau gadiem kā brīvprātīgā vada radošās rakstniecības nodarbības Liepājas cietumā. Šī viņas aizrautība 2024. gadā tika novērtēta ar Tieslietu ministrijas balvu Cilvēks – cilvēkam. Linda pati cietumu smejoties sauc par savu hobiju. Vēlme tajā kaut ko darīt pie viņas ieradusies gluži spontāni, bet praktiski viņu šajā vidē vēlāk ieveda puzle no pieredzes neformālajā izglītībā un jaunatnes darbā, radošās rakstniecības un strādāšanas par Dr. Klaunu.
Atradusi instrumentu
Lindas daudzveidīgo nodarbju lavīna sāka velties 2010. gadā, kad viņa iestājās maģistra programmā Rakstniecības studijas Liepājas Universitātē. Viņai pilsētā nebija, kur dzīvot, un draugi ieteica Vides māju, kuru pa pusei īrēja un kurā pa pusei skvotoja draudzīga kopiena. Linda tur ieradās, palika un drīz saprata, ka namā saimnieko biedrība Radi Vidi Pats. Viņa palēnām sāka palīdzēt tās aktivitātēs. "Piesaistīja cilvēki, kas dara citādi. Viņi rādīja, ka var dzīvot kopienā, var būt ne tikai patērētāji, bet arī radītāji, var pieprasīt pārmaiņas pilsētā un darīt to ļoti alternatīvos veidos," Linda stāsta. Biedrības Radi Vidi Pats galvenais fokuss allaž bijis uz ilgtspējību un vidi. Jauniešus izglītot ir vieglāk nekā pieaugušos, tam kļuva pieejams arī Eiropas finansējums, un Linda kopā ar kolēģiem likumsakarīgi uzkrāja solīdu pieredzi jaunatnes darbā. Kādu laiku viņa biedrībā vadīja brīvprātīgā darba projektus, bet patlaban te strādā par projektu un neformālās izglītības mācību vadītāju. Viņa vada arī jaunatnes darbinieku mācības Jaunatnes starptautisko programmu aģentūrā un dažādās NVO gan Latvijā, gan citās Eiropas valstīs.
Kā brīvprātīgā darba veicēja Linda savulaik padzīvojusi Bosnijā. Tur iemīlējusi kolēģi no Lielbritānijas un kādu laiku pavadījusi šajā valstī, kur atradusi savu tālākās darbošanās instrumentu. "Rakstījusi esmu vienmēr, studijas Liepājā lika sajust, ka šajā jomā jūtos ērti, bet Lielbritānijā izmēģināju, kā ir iesaistīt radošās rakstniecības procesos citus – kas tur nāk ārā, kā mēs caur radošo darbu varam savstarpēji komunicēt. Sapratu, ka man tas patīk un padodas. Radošo rakstniecību tagad daudz izmantoju ne tikai nodarbībās cietumā, bet arī jaunatnes darbinieku mācībās, reizēm pasniedzu šādas nodarbības arī citur," Linda stāsta.
Atgriezusies Latvijā, viņa iestājās dakteru klaunu skolā un sāka klaunot pie mazajiem pacientiem slimnīcā. Reiz dakterus klaunus uzaicināja uz Ģimenes dienām Liepājas cietumā, kad apciemot savus ieslodzītos tuviniekus nāk arī bērni. Palīdzot viņiem ienākt drūmajā cietuma vidē, kur jāsastopas ar pārbaudēm, restēm, cilvēkiem uniformā un ilgāku laiku nesatiktu radinieku, Linda pabija dažādās ieslodzījuma vietās Latvijā. "Klauna sarkanais deguns ir drošākā maska pasaulē, jo kā klauns es drīkstu būt pilnīgs idiots, varu uzdot muļķīgus jautājumus un to vidi izpētīt no muļķa skatpunkta," Linda smaida. Vēlāk, kad viņai piedāvāja iesaistīties mentoringa projektā Proti un dari cietumā esošajiem jauniešiem, Linda atskārta, ka nodarbības ar ieslodzītajiem viņai patīk un tajās viņa aug pati. Apguvusi mācību kursu, viņa kļuva par brīvprātīgo cietumos un tagad tajos labprāt "ievilina" arī citus.
Sen neviens nebrīnās
Liepājas cietumā Linda vada gan individuālas, gan grupu nodarbības. "Pirmā lieta, ko mācījos, bija būvēt uzticību. Ir nepieciešams kāds laiciņš, lai satiktos pa īstam. Nav tik daudz jāatklājas pašam, bet ir svarīgi, cietuma valodā runājot, "neblatot", netēlot to, kas neesmu. Nemēģināt atrast savas dzīves mikrogramus, kuros esmu kaut nedaudz pietuvojusies viņu realitātei, lai mums būtu kāds kopsaucējs. Nē, vienkārši jābūt godīgam, citādi kontakts neveidosies. Viņi pārbauda robežas un ļoti labi noskenē cilvēkus, tu nevari ne apmānīt, ne notēlot," Linda atklāj. Izaicinošākais tikšanās reizēs viņai pirmajos gados bijis būt pārliecinātai par to, ko un kāpēc viņa dara, šaubas atkāpās vien pēc laika.
Par nodarbībām priecīgs ir ikviens, jo tā ir izdevība tikt ārā no kameras. Arī satikt sievieti, kas nepārstāv sistēmu. Ar laiku ieslodzītie novērtē iespēju izmēģināt kaut ko atšķirīgu, pat ja par Lindas dotajiem uzdevumiem un vingrinājumiem nav sajūsmā. Rakstīt?! Dzeja?! "Es tad skaidroju, ka tā veidojas jauni neironu savienojumi smadzenēs, lai mēs varētu mainīt lietas, kas mūs novedušas tur, kur esam. Neviens no viņiem negrib būt tur, kur viņš ir. Neesmu satikusi nevienu, kas priecātos par to, ka ir cietumā. Lai gan ir puiši, kas saka – paldies Dievam, esmu te, citādi manis vispār vairs nebūtu."
Ar laiku nodarbību dalībnieki iejūtas, atveras. Linda turas pie tā, lai būtu gan interesanti un jautri, gan pietiekami izaicinoši un lai ikviens uz nodarbībām nāktu tāpēc, ka tiešām vēlas. "Man radošā rakstniecība nav par konkrētu rezultātu – uzrakstītu dzejoli vai tml. Tomēr gan puišiem ieslodzījumā, gan citām mērķgrupām ir ļoti svarīgi, ka rezultāts ir redzams, jo viņiem varbūt vēl nav spēju saskatīt ieguvumus no ilgtermiņa procesa. Bet mērķus nosaka viņi paši. Es tikai nāku ar dažādiem piedāvājumiem, pastāstu, ko mēs darīsim, un tad viņi paši izdomā, kāpēc te nāk, ko grib iemācīties vai sasniegt, kā grib justies."
Taču Lindai ir arī pašai savi procesa mērķi. Ieslodzītajiem ir grūti izteikties par emocijām, viņi nevar atļauties rādīt savu ievainojamību, emocionālās inteliģences līmenis ir zems, tāpēc ar šo tēmu Linda cenšas strādāt jo īpaši. Mērķis ir arī trenēt puišos veselīgu radošo domāšanu, komunikācijas prasmes.
Cietuma resocializācijas nodaļā Lindai ir teikts, ka ieslodzītajiem, kas piedalās nodarbībās ar brīvprātīgajiem, samazinās iekšējo recidīvu skaits, uzlabojas attieksme, viņi mainās. Linda norāda, ka lieli nopelni ir pašiem sistēmas darbiniekiem, jo ar ieslodzītajiem tiek strādāts no visām pusēm – ir cietuma programmas, nāk brīvprātīgie ar galda spēlēm, šaha un citām nodarbībām, nāk anonīmie alkoholiķi, lai palīdzētu tikt galā ar atkarībām. Par brīvprātīgajiem cietumā sen vairs neviens nebrīnās un nejautā, vai nav bail. Ieslodzītie viņus ļoti gaida un novērtē. Neturpināt sadarbību personīgas disonanses dēļ vai palūgt kādu atstāt nodarbību Lindai pa šiem gadiem nācies vien pāris reižu.
Kā dzīvot brīvībā?
Reālajā saskarē ar ieslodzītajiem nav nekā šokējoša un cietuma vide nav bīstama, saka Linda. Tiesa, jāiemācās neidealizēt, bet arī netiesāt. "Neaizmirsīsim, ka šie puiši ir citus sāpinājuši, izpostījuši citiem dzīvi, darījuši pāri. To es neignorēju, bet neesmu arī Latvijas tieslietu sistēma. Esmu brīvprātīgā, man ir cits uzdevums." Palīdz rūdījums, kas iegūts, strādājot ar jauniešiem biedrībā Radi Vidi Pats, arī ar tādiem, kuriem ir izaicinoša uzvedība vai apšaubāmas autoritātes. Daudz var smelties arī no ārzemju kolēģiem; Linda, piemēram, nesen mēnesi pavadījusi Itālijā pieredzes apmaiņā par brīvprātīgo darbošanos un metodēm turienes cietumos.
Piedzīvotais cietumā Lindai daudz iemācījis par pašas robežām, trigeriem. Spilgti bijuši mirkļi, kad kāds negaidīti pielaiž sev tuvāk. "Nekad nejautāju, kāpēc katrs ir cietumā. Reiz viens no puišiem, kas visu laiku nodarbībās jokojās, man pēkšņi pateica, ko ir izdarījis. Nebiju gatava, ka viņš caur to humora mūri atklāsies un arī atzīs, ka viņam ir grūti atgriezties brīvībā, jo viņš nezina, kā var darīt citādi. Šie džeki nekad nelūdz padomus, bet viņš pajautāja – kā dzīvot? Kā nomainīt vidi, lai neatgrieztos tajā, kas noveda līdz noziegumam? Es patiešām nezināju, ko atbildēt. Pirmais, kas ienāca prātā, bija: kļūsti pat brīvprātīgo!" Linda pasmaida. "Jo tas tiešām maina dzīvi – satiec jaunus cilvēkus, ieguldies sabiedrībā, daudz ko iemācies, ir milzīga gandarījuma sajūta." Lindu pārsteidza, ka izveidojies kontakts var iedrošināt ieslodzītos pateikt lietas, ko viņiem ir bail teikt. "Ir arī forši redzēt, kā cilvēks pa gadiem mainās, kļūst prātīgāks, nav vairs tik viegli ietekmējams, manipulējams. Viņam parādās savs viedoklis, apņemšanās, viņš daudz godīgāk runā par to, kas liek justies nedroši, – tas, manuprāt, ir milzīgs sasniegums."
Visai patiesu ieskatu cietuma realitātē sniedz režisores un horeogrāfes Kristīnes Brīniņas dokumentālā izrāde Liepājas teātrī Gaišās naktis. Tā tapusi, režisorei pāris gadu garumā runājoties ar trim no ieslodzītajiem puišiem, ar kuriem ikdienā strādājusi Linda. "Fantastisks darbs. Un tas ir viens no skaistākajiem cietuma jauniešu projektu un brīvprātīgā darba rezultātiem, ka tas ir izgājis pie lielākas sabiedrības. Jo tie puiši visi nāks ārā, būs starp mums. Un man liekas ļoti svarīgi ne tikai tas, kas viņiem tiek piedāvāts ieslodzījumā, bet arī sabiedrības izglītošana – kā mēs paši gatavojamies uzņemt šos cilvēkus un darīt visu, lai viņi neizdarītu jaunus noziegumus," Linda saka.
Pa visiem šiem gadiem tikai reiz Lindai kāds pateicis: "Kāpēc tu to dari? Kāda jēga?" –, un tas bijis cietuma darbinieks, kurš vēlāk mainījis domas. Linda arī atzīstas, ka gaidījusi līdzcilvēku neizpratni, kāpēc viņa nestrādā, piemēram, ar ieslodzīto upuriem. Šādu pārmetumu tomēr nav bijis. Lai gan stigmu un stereotipu par cietumu un ieslodzītajiem aizvien netrūkst, sabiedrība izglītojas – gan gūstot informāciju par cietumu filmās un izrādēs, gan caur ieslodzījuma sistēmas attieksmi. "Visu cieņu Ieslodzījuma vietu pārvaldei, kas ļoti popularizē brīvprātīgo darbu, izglīto, atbalsta un motivē brīvprātīgos, meklē drošus veidus, kā viņus ievest cietumā. Apmaksā ceļanaudu, iedod apdrošināšanu," Linda uzskaita. "Ir valstis, kurās brīvprātīgajiem ir ļoti grūti ielauzties šajā sistēmā. Bet Latvijā sistēma saka – nāciet, mums jūs vajag, tas darbojas!"
Ar klauna vieglumu
Droši vien ir kādi psiholoģiski iemesli, kāpēc cilvēks izvēlas darboties sociālās jomas profesijās, ko var dēvēt par dodošajām, Linda spriež. Arī par cietuma brīvprātīgajiem un dakteriem klauniem nācies dzirdēt: "Nu, normāli jau jūs neesat…" Taču no izdegšanas sargā gan supervīzija, kas tiek nodrošināta šajās nodarbēs, gan Lindas sajūta, ka tās viņu vairāk piepilda nekā iztukšo un ka dažādība emocionāli baro. Pieredze cietumā daudz iemāca un sniedz gandarījumu par dalību labākas sabiedrības veidošanā. Daktera klauna darbā priecē bērnu prieks vai viņu sekmīga izvešana cauri medicīniskām manipulācijām. "Terapeitiskais klauns, kas nevis rada performanci, bet reaģē uz notiekošo, ir tik ļoti ienācis manī, ka arī cietumā un jaunatnes darbā spēju palikt vieglumā, pat runājot par smagām tēmām. Pēdējā gada laikā mēs ar kolēģi arī attīstām jaunu darbības virzienu – vadām mācības, kā klauna pieeja var palīdzēt darbā ar jauniešiem," Linda stāsta un piebilst, ka nākotnē iecerējusi ar vērtīgiem klaunādes elementiem plašāk iepazīstināt dažādu jomu pārstāvjus. Viņa aizrāvusies arī ar starptautisko jaunatnes darbu saistībā ar jauniešiem ieslodzījuma vietās, palīdzot cietumu darbiniekiem izzināt citu valstu piemērus, veidot sadarbību, integrēt neformālās izglītības paņēmienus u. tml.
Vēl Lindai gribētos atrast vairāk laika rakstīšanai. Ar pseidonīmu Linda Skranda viņa jau gadiem raksta dzeju un īsprozu. "Mani ļoti labi motivē termiņi, līdz ar to man kaut kas top uz katrām Dzejas dienām un Prozas lasījumiem. Bet patlaban ir daudz kas sakrājies, tāpēc gribas citus darbus uz brīdi iepauzēt, satikt pildspalvu un papīru un pabūt tur. Beidzot sakārtot dzejoļus, tikt līdz vākiem. Ir arī iesākts tīņu romāns,» Linda smaida.