Uz Jūrmalas pirmsskolas izglītības iestādes Podziņa vadītājas Anitas Auziņas rakstāmgalda interesanta balva – zelta čiekurs uz sudraba postamenta. «Tas čiekurs ir kā no Jūrmalas priedēm. Bet svarīga ir doma, kas ielikta balvā, – mūsu, skolotāju, darbs ir kā sēklas, kas iesējas uz visām pusēm,» Anita tēlaini raksturo rudenī saņemto Jūrmalas Izglītības izcilības balvu par mūža ieguldījumu izglītībā. Līdz šim Jūrmalas pašvaldība pasniegusi balvas sportistiem, māksliniekiem, bet pedagogus novērtējusi pirmo reizi. Anitai, bijušajai sportistei, šī atzinība ir kā jauns mudinājums tālāk doties vēl enerģiskāk.
Uz bērnudārza vadītājas galda ir vieta arī vecāku dāvanai izlaidumā – izgaismotam dekoram sirsniņas formā, kur apspēlēts vārds «Anita», uzsverot «a» burtu, – «Smaidīga. Profesionāla. Iedvesmojoša. Atsaucīga. Mīloša». Bet tikpat, ja ne vēl svarīgāki apbalvojumi ir bērnu zīmējumi un darbiņi, viņu varēšana un sirsnīgie komplimenti. Izglītības nozarē Anita nostrādājusi 51 gadu. Bērnudārzs Podziņa bērniem ar īpašām vajadzībām ir viņas izlolots.
Rosīgā ikdiena
«Esam Jūrmalas pašvaldības pirmsskolas izglītības iestāde. Šobrīd to apmeklē 50 bērnu. Ir gadījumi, kad vecāki meklē dzīvošanas iespējas Jūrmalā, lai bērniņš ar īpašām vajadzībām varētu apmeklēt mūsu bērnudārzu,» stāsta Anita. «Agrāk lietoja vārdu «speciālais». Bet tas ļoti atbaidīja vecākus, jo no padomju laikiem tas bija kā negatīvs zīmogs. Mēs īstenojam speciālās pirmsskolas izglītības programmas,» skaidro Podziņas vadītāja. «Vecāki dažkārt negrib atzīt, ka bērnam ir problēmas, un spītīgi cenšas vest viņu uz bērnudārza grupiņu, kur autiskais bērniņš visu dienu pavada, sēžot stūrītī vai zem galda, jo nevar, nespēj un negrib iekļauties.» Anita uzskata – doma par to, ka bērnus ar īpašām vajadzībām nav atsevišķi jānodala, bet ir jāintegrē, ir aplama. «Lai kaut ko integrētu, tajā ir jāiegulda.» Iekļaujošā izglītība skaisti izskatās uz papīra, bet reālajā dzīvē – citādāk. «Mums blakus ir bērnudārzs, kur grupiņās ir arī integrēti bērniņi ar īpašām vajadzībām. Bet, kas der piecgadīgam, nederēs bērnam, kura attīstības līmenis tajā vecumā ir divgadnieka līmenī. Kāds var būt rezultāts?»
Tāpat kā vecākus, kuri atnāk uz Podziņu, arī mūs vadītāja ved nelielā ekskursijā, paverot durvis uz dažādām terapijas telpām, virtuvi, zāli, guļamtelpām. «Mēs īstenojam tādu pašu programmu, kāda ir visos bērnudārzos, tikai atbilstoši katra bērna spējām. Vārds «speciālais» attiektos uz to, ka te ir dažādi speciālisti,» skaidro Anita. «Mūsu bērnudārzā režīms ir atšķirīgs, jo dienas pirmajā pusē paralēli mācību darbam bērni apmeklē arī atbalsta pasākumus: logopēdu, fizioterapeitu, dabas vides estētikas nodarbības, kas ietver nodarbības silto smilšu kastē, ar krāsainajiem graudiem, krāsainajām smiltīm un dabas materiāliem, kā arī mūzikas terapiju.» Laika gaitā izstrādāta metodika, ko katra kustība veicina, samazina, attīsta, atbrīvo vai harmonizē. Un te jāpabrīnās par Podziņas darbinieku entuziasmu un radošumu! «Ne jau visu var nopirkt! Mēs paši daudz lietu gatavojam, realizējam ieteiktās idejas,» stāsta vadītāja. Man galvā tiek uzlikta kastaņu cepure. «Laba lieta, lai relaksētos,» Anita iesaka. Terapijas telpā ir kaste ar kastaņiem, kas ir savdabīga masāža, kad bērniņš tur paslēpjas. Pludmale visu gadu – telpā ir smilšu kaste. Mūzikas terapijas telpā starp dažādiem mūzikas instrumentiem ir paštaisītas kastaņetes – no salocīta kartona ar pielīmētiem plastmasas korķīšiem. «Esmu šo vidi izveidojusi tādu, lai īstenotu ne tikai mācību darbu, bet arī veiktu korekciju. Katram bērnam ir individuālais mācību plāns, pēc kura strādāt, kādus speciālistus apmeklēt,» iezīmē Anita.
Sāka aiz spītības
Viss, ko Anita radījusi un sasniegusi, nācis lēni, ar pacietību un lielu mērķtiecību. Nevilšus gribas salīdzināt ar sportista ceļu. Un tā arī ir! «Savu apzinīgo skolas laiku esmu sportojusi. Ķemeros Valda Zatlera tēvs Līgonis Zatlers izveidoja spēcīgu rokasbumbas komandu. Divas spēlētājas tikām līdz Latvijas izlasei. 70. gados sporta dzīve bija aktīva – spartakiādes, spēles, izbraukumi. Rokasbumbas komandas bija visās augstskolās, katra vēlējās, lai labākās spēlētājas mācītos pie viņiem. Iestājos universitātē svešvalodniekos. Gadu mācījos, bet sapratu, ka tas nav mans. Izņēmu dokumentus. Treneris bija pārskaities – kā es varēju tik vieglprātīgi rīkoties! Viņš pateica, ka mana vieta esot bērnudārzā,» Anita stāsta. «Es, pēc horoskopa Lauva, vilcienā iekšā un braucu uz Jūrmalu! Kāpu pirmajā pieturā Lielupē ārā. Kurp iet? Pa kreisi neiešu, iešu pa labi. Un tur – mazs bērnudārziņš Vāverīte. Tā un tā – gribu strādāt. Tajā laikā nevajadzēja pedagoģisko izglītību, varēju sākt strādāt uzreiz. Tur bija jauka vadītāja.» Starp saviem pirmajiem audzēkņiem Anita nosauc Edgaru Rinkēviču, Kasparu Tīmani, vēl citus jūrmalniekus. «Man ir prieks, ka bijušie audzēkņi atceras, sveicina, uz ielas pamāj!»
Kad Anitai piedāvāja logopēdisko grupu, viņa nemaz nezināja, ko tas nozīmē. Bet šis novirziens licies vajadzīgs un interesants, tāpēc studijas jau turpinājusi, specializējoties defektoloģijā.
Bērnudārzā Zvaniņš, kas ir blakus Podziņai, Anita nostrādāja divdesmit gadu. Bija laiks, kad Podziņas tagadējā ēkā atradās sākumskola – pirmās sešas klases. Kad renovēja Slokas pamatskolu, skolēni devās turp. Ēka atbrīvojās, un radies jautājums – ko ar to darīt? «Esmu beigusi Defektoloģijas fakultāti, esmu gan logopēde, gan speciālās izglītības skolotāja, tad nu izdomāju, ka varētu bērniem ar īpašām vajadzībām izveidot atsevišķu bērnudārzu,» Anita atceras. «Kāds izcēlās tracis! Vecāki sašuta: «Mūsu bērni būs blakus tāāāādiem!!! Speciālais dārziņš? Šausmas!» To citādo nu nekādi negribēja pieņemt. It kā kādam būtu lipīgas slimības, it kā tas būtu leprozorijs,» Podziņas vadītāja izsakās skarbi. «Nolēmu dārziņus nevis apvienot, bet veidot atsevišķu iestādi. No 2010. gada atstāju Zvaniņu kolēģei un pilnībā pārnācu uz šo ēku un jomu.»
Bet starp bērnudārziem žoga nav! «Kad te pirmsākumos bija latviešu un krievu bērnudārzs, tad pār zilo žogu ir pat akmeņi lidojuši. Kad šajā ēkā izveidoja sākumskolu, žogs tika nojaukts,» Anita stāsta. Lai gan ar kaimiņiem sadzīvojot labi, gadoties arī dīvainas situācijas. «Podziņas puisītis Gatiņš reiz skatījās uz Zvaniņa bērniem. Tie pieskrēja klāt un sauca: «Mēs ar jums nedraudzēsimies, jo jūs neesat normāli!» Gatiņš viņiem atbildēja: «Mēs esam normāli,»» atstāsta Anita: «Kur bērni ir dzirdējuši šos vārdus – normāls, nenormāls? Ģimenē! Vēl joprojām vecākiem ir aizspriedumi. Taču tie, kas atnāk pie mums, saka – žēl, ka nav zinājuši agrāk, ka ir šis bērnudārzs.»
No nekā uztaisīt kaut ko
Reiz iesāktās angļu valodas studijas Anita pabeidza pēc... vairāk nekā trīsdesmit gadiem, jo sākumskolā bērniem mācījusi valodu. «Angļu valoda noder, jo piedalāmies starptautiskos projektos. Braucām pieredzes apmaiņā uz Somiju, Islandi. Ja retāk lieto valodu, tā piemirstas, tāpēc ir jārunā, tā jāizmanto.» Valoda noder arī ceļojot, kas ir viens no Anitas hobijiem. «Man ir divi burvīgi dēli, mazdēls un mazmeita. Cenšos mazmeitai parādīt pasauli. Esam bijušas Parīzē, Romā, Bali. Aprīļa sākumā braukšu uz Vjetnamu. Agrāk bija tāda brīnišķīga organizācija – Latvijas Izglītības vadītāju forums ‒, ko vadīja Silva Golde, tad Aldis Slavinskis. Izbraukājām visu Eiropu.»
Kad sazināmies par intervijas laiku, pirmdiena, piemēram, Anitai bija aizņemta, jo «jāorganizē žetonvakars». Viņa nemulstot palepojas: «Esmu ideju ģenerators.» Kad mazmeita izmisusi stāstījusi, ka žetonvakars tuvojas, bet nevienam neesot nekādu ideju, Anita labprāt atsaukusies. «Man patika, kā audzinātāja ar mani iepazīstināja: «Jaunieši, pie mums ir atnākusi Elizabetes vecmāmiņa...» Ja man dod impulsu, tad es ideju paķeru un attīstu. Bērniem patika, jau bija pirmais mēģinājums, un tagad mierīgu sirdi var gaidīt žetonvakaru.»
Anita arī kopā ar saviem darbiniekiem bieži iestudē mazus teātrīšus, pamuzicē un uzdzied, kad jāapsveic kolēģi. Jubilejās viņa sacer visādus pantiņus. «Starp direktoriem mani sauca par Aspaziju,» atzīst Anita, bet palepojas, ka bērnudārza silto smilšu terapijas speciālistei Gunai jau ir trīs dzejas grāmatiņas. «Viņa ir ļoti radoša. Es jau tikai tādus joku dzejolīšus saceru,» Anita teic. Viņas pašas «ampluā» esot Ziemassvētku vecītis. Balsi pārveidot esot pavisam viegli, ieliekot aiz katra vaiga pa mandarīna pusītei. Strādājot bērnudārzā, tā laikam ir kā blakne – organizēt pasākumus, no nekā uztaisīt kaut ko. «Manī ieklausās un iesaistās. Labi, ka ir komanda, kas nāk līdzi! Man nav problēmu ar uzstāšanos, varu arī kāzas un jubilejas novadīt,» saka Anita. Būt par aktrisi gan nekad vēlmes nav bijis.
Anitai, šķiet, ir talants būt priekšniecei, ko patiesi mīl un ciena. «Kad aizeju atvaļinājumā, kolēģi zvana un saka, lai nākot ātrāk atpakaļ, jo bez manis esot garlaicīgi,» smejas Anita. «Akreditācijas pārrunās sanāca pafilozofēt par to, ka cilvēki jau nemūk no darba, bet gan no priekšniekiem. Formula ir vienkārša – uz darbu jānāk ar prieku, darbā jājūtas komfortabli. Manas meitenes mani nelaiž pensijā! Problēmu iziet nākamo akreditāciju nav, bet vai man to vajag? Izrādās, ka tomēr vajag. Lai gan arī bez darba man nebūtu garlaicīgi! Cilvēki, kas ir aktīvi, arī pensijā tādi būs – teātri, koncerti, ceļojumi, nodarbības...»
Ar smiekliem caur asarām «Es vienmēr saku, ka nedrīkst visu laist caur sevi. Tas ir darbs! Un tas mums ir ar smiekliem caur asarām,» par savu Podziņu un tās īpašajiem bērniem saka Anita. «No laika gala esmu ar tādiem bērniem bijusi kopā un daru visu, ko varu un māku, lai viņiem palīdzētu. Man ir daudz radošu lietu, ko domāt, nav laika apcerīgumam, skumjām.» Anita atstāsta reiz YouTube dzirdēto: «Amerikā ir amišu kopiena, kas dzīvo savu noslēgtu dzīvi bez telefoniem, televizoriem. Turpat blakus ir Silīcija ieleja. Ja amišu kopienā nedzimst neviens autists, tad Silīcija ielejā katrs trīspadsmitais ir bērns ar īpašām vajadzībām. Tehnoloģijas atvieglo dzīvi un ir nepieciešamas, bet kaut ko tās tomēr nozog. Bērna viena pirksta smadzenītes… Bērni negrib lasīt, negrib neko darīt. Mums bija autists, kas nerunāja, bet tekoši lasīja. Koncentrējās uz burtiem, bet, tikko viņam parādīja ciparus, viss gāja pa gaisu. Bērni ir tik dažādi, nav vienas receptes, kas derētu visiem. Dažreiz zināšanu pietrūkst, bet mums ir atbalsts. Latvijas Autisma apvienības vadītāja Līga Bērziņa nākamgad plānojusi pedagogu un viņu palīgu apmācību projektu, kurā iesaistīts arī psihiatrs Ņikita Bezborodovs, ārzemju speciālisti.»
Kur Anita smeļas enerģiju? «No rīta, kad atnāku uz darbu, izeju cauri visām bērnudārza grupiņām. Viss notiek! Saprotu, ka varu mierīgi savā kabinetā rakstīt papīrus, jo redzu, priekš kam es to daru. Es iedvesmojos no kolēģiem. Mēs rīkojam vecāku un bērnu spēļu pēcpusdienas, kurās izmantojam skolotāju pašu gatavotas spēles. Reiz uz vienas spēļu kastes redzu – 357. Prasu skolotājai – ko tas cipars nozīmē? Viņa saka – spēles kārtas numurs. Un kā jums liekas – cik tādu spēļu vispār ir? Ap 500! Katrai tēmai – gadskārtu svētkiem, gadalaikiem, valodai, veselībai, krāsām, uzturam... Mēs neturam sveci zem pūra, nesam spēles arī uz citām izglītības iestādēm.»
Par personīgo dzīvi tā arī nepagūstam parunāt. Toties Anita parāda interviju ar viņu žurnālā Sieviete pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem. Tajā izcelti viņas vārdi: «Kā gribu, tā dzīvoju.» Zem tiem Anita parakstās arī tagad.