Edvīns jau 15 gadus "grozās" pa studentu korporāciju Selonija, kur ir arī bibliotekārs arhivārs, un Lattelecom akcijai par viņu uzrakstīja korporācijas biedrs Ivo, iedomājoties, ka Edvīna gadiem vāktos materiālus par Latvijas un Selonijas vēsturi varētu papildināt ar daudz plašāku vērienu un padarīt pieejamus visiem interesentiem, ja vien sirmajam kungam būtu dators un pieeja internetam. Par savu ideju Ivo Edvīnam neko neteica, vien beigās nolika fakta priekšā - Edvīn, tu esi laimējis. Datoru pasniegšanas pasākums bijis patiesi sirsnīgs, Edvīns stāsta. Saņemto puķi gan atdāvinājis vienai no organizatoru meitenēm, bet laptopu atnesis mājās. "Akcijas iecere bija ārkārtīgi laba, man, tāpat kā citiem veciem cilvēkiem, nebūtu citas iespējas pie datora tikt," Edvīns saka.
Internets Edvīnam vēl nav pieslēgts, bet znots viņu jau iepazīstinājis ar dažādām programmām. Kad tās būs apgūtas, pielikšot klāt vēl kādu. Pagaidām Edvīns datorā lielākoties spēlē šahu. Jaunībā viņš aktīvi darbojies Pionieru pils šaha pulciņā, bet pēc tam šo prāta spēli atstājis tikai kā vaļasprieku, jo tā prasa laiku, bet gribējies arī mācīties. Edvīna mūža lielākā aizraušanās ir kino. Viņš savulaik pabeidzis Maskavas Kinematogrāfijas institūtu un kino nostrādājis ilgus gadus. Filmējis un montējis ziņu sižetus televīzijā, Rīgas kinostudijā bijis dokumentālo un populārzinātnisko filmu režisors un scenārists. "Principiāli neizvēlējos mākslas filmas. Dokuments nemelo. Dokumentālajā kino uzņemts cilvēks ir kas vairāk, nekā varētu veselā grāmatā aprakstīt," Edvīns stāsta.
Filmu un ziņu sižetu veidošana ļāvusi izkopt gan erudīciju, gan valodu. "Es diezgan daudz zinu, samērā maz parādās kas tāds, kas mani pārsteidz. Bet jautājums "kāpēc?" ir ļoti svarīgs visu mūžu. To esmu saglabājis, man tikai slinkums meklēt atbildes," Edvīns smaida sev raksturīgajā šķelmīgumā. Par slinkumu gan varētu strīdēties, jo Edvīns bez darba nesēž un viņa nodarbes liek domāt par neatslābstošu zinātkāri. "Bezdarbība būtībā ir vecu cilvēku traģēdija. Ņemot vērā, ka man vēl atlikuši 25 gadi un piecarpus mēneši, tas laiks kaut kā jāaizpilda. Bez simt gadiem jau nav jēgas mirt!"
Kad Edvīnam veselības problēmu dēļ no kino nācās aiziet pensijā, sācis domāt, ko darīt. Paziņu paziņas piedāvāja iztulkot pāris grāmatu, un pamazām sadarbība ar izdevniecībām vērsās plašumā. Apguvu jaunu profesiju, teic Edvīns. Krievu valodu Edvīns zina ļoti labi jau kopš izsūtījuma, armijas un kinoinstitūta laikiem, un nu viņa grāmatplauktā izkārtojies paša veikums - lielāko daļu aizņem izdevniecības Aplis izdotā sērija par 100 ievērojamiem rakstniekiem, māksliniekiem, mīlasstāstiem, diktatoriem u.c. Jaunajā datorā Edvīnam pieejama tulkošanas programma, taču pret to viņš noskaņots skeptiski: "Tur ir ļoti virspusēji tulkojumi, bet latviešu valoda taču ir pietiekami branga." Edvīns neslēpj, ka vēl ir visai konservatīvs arī attiecībā uz rakstīšanu ar datoru, jo tas esot par lēnu, turklāt "jāatdala roka no galvas". Arī internetā izlasāms teksts ar grāmatu, ko var atvērt un padomāt, viņaprāt, nespēj konkurēt.
Taču atvilktnē jaunais dators nestāvēs gan - Edvīns ir pārliecināts, ka vismaz divus trīs gadus tas tehnoloģiski nenovecos, savukārt interneta plašumi būs neaizstājams papildresurss informācijas meklēšanā un apgūšanā korporācijas arhīvam. "Paps bija selonis, papa brālis bija selonis. Pēc korporācijas atjaunošanas arī mani pierunāja iestāties, lai es būtu kā saite starp vecajiem buršiem, kas nu jau aizsaulē, un jaunajiem," Edvīns klāsta. Tagad viņš ir vecākais deķeļa nēsātājs Selonijā, ievēlēts arī par seloņu ikgadējā žurnāla Latvijas redaktoru un joprojām nenogurstošs vēstures liecību vācējs. Vēsture, šķiet, ir starp noturīgākajām Edvīna interesēm, un viņš atklāj aizraujošus stāstus arī par Spriņģu uzvārda nesēju gaitām gadsimtu griezumā.