"Galvenais, lai būtu saulīte un arī silti vakari. Gribas kopā ar draugiem aizbraukt pie jūras, labi paēst latviešu ēdienus," saka vijolniece Baiba Skride. Viņa atgriežas mājās, lai 20. jūnija vakarā uzstātos Dzintaru koncertzālē
Rīgas festivāla noslēgumkoncerta daudzkrāsainajā programmā Dzintaru koncertzālē kopā ar Lietuvas Nacionālo simfonisko orķestri un mūsu Operas diriģentu Modestu Pitrenu pie diriģenta pults klausītājiem būs izdevība baudīt latviešu pasaules vijoļmākslas zvaigznes Baibas Skrides talanta spožumu un dziļumu slavenā krievu komponista Pētera Čaikovska Vijoļkoncerta lasījumā.
Šajā pašā vakarā beidzot klātienē iepazīsim arī izcilo kanādiešu opersoprānu, Deutsche Grammophon mākslinieci Mišu Brigergosmani, kura Latvijā līdz šim apbrīnota vien virtuāli. Viņa bija satriecoša Dženijas lomā Kurta Veila satīriskās operas Mahagoni pilsētas spožums un posts tiešraidē no Madrides Teatro Real. Visas pasaules skatītājus dīva saviļņoja 2010. gada ziemas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā Vankūverā, dziedot olimpisko himnu. Tā, protams, ir tikai sagadīšanās, ka tieši Vankūverā man pagājušajā nedēļā izdevās sazvanīt Baibu Skridi. Viņa tur divos koncertos ar Vankūveras simfonisko orķestri Bremvela Toveja vadībā atskaņoja Čaikovska slaveno Vijoļkoncertu. Tuvojoties dzimtenei, vijolniece piestāja Spānijā Valensijas modernajā Palau de la Musica ar Žana Sibēliusa Vijoļkoncertu.
Čaikovska Vijoļkoncerts ir viens no slavenākajiem pasaulē. Visi to grib spēlēt, taču – bijājas. Kādas ir tavas attiecības ar šo skaisto, romantisko mūziku?
Šis ir viens no tiem koncertiem, kuru savā mūžā esmu spēlējusi visbiežāk un visilgāk. Esmu to spēlējusi arī Rīgā. Tas gan bija pirms vairākiem gadiem. Bail man nav nemaz, jo šis ir viens no man vistuvākajiem koncertiem. Es to varētu spēlēt, kaut vai pamostoties nakts vidū. Man vienmēr ir liels prieks to spēlēt, jo tā ir mūzika, kas ļoti aizrauj. Var just, ka publika arī vienmēr ir Čaikovska mūzikas sajūsmināta un spēlējot vienmēr ir laba gaisotne. Pēc uzvaras Karalienes Elizabetes konkursā biju to spēlējusi simtiem reižu, tāpēc vēlāk kādu laiku centos vispār padzīvot bez Čaikovska. Nevar teikt, ka apnika, taču bija par daudz. Pirms pāris gadiem atkal atsāku to spēlēt, un tas man likās kā atgriešanās mājās. Man ar šo mūziku visu laiku ir interesanti.
Ineses Lūsiņas interviju ar Baibu Skridi lasi 20. jūnija KDi!