Kas jums ir veselīgas dzīves pamatā?
Miegs. Lai izgulētos, astoņu stundu man ir par maz. Guļu deviņas, desmit. Desmit, ja iepriekšējais vakars bijis darbīgs. Parasti iemiegu divos, trijos naktī. Viena vīna glāze — un miegs ir brīnišķīgs. Celties mēģinu pirms divpadsmitiem, bet gadās arī vienos dienā.
Madonā uz kora atlasi ieradāties ar deltaplānu. Esat adrenalīna medniece?
Jā, bet līdz robežām. Visai ekstrēmus sporta veidus neatbalstu, ar izpletni nelektu. Man patīk uzsist asinis. Pārbaudīt savas bailes, pārkāpt tām pāri. Brrr — tas ir interesanti. Runājot par sportu, es tāpat kā jebkura sieviete ar fiziskajām aktivitātēm nodarbojos, lai nomestu svaru. Man patīk tvirts, stingrs ķermenis. Ja sāp muskuļi, jūtos dzīva. Sportā man svarīga spēle, lai prāts un ķermenis darbojas kopā. Spēlēju skvošu, dejoju, apmeklēju sporta zāli, vasarā aizraujos ar volejbola spēli.
Esat teikusi, ka skolot citus nepatīk, bet kora vadīšana ir mācīšana.
Korī es dalos ar savām zināšanām, tādēļ tas ir savādāk. Korim necenšos neko iemācīt. Dalībniekiem ir brīva izvēle — pieņemt to vai ne, atcerēties vai ne. Es rādu, pastāstu, bet nemācu, jo man tik tiešām to nepatīk darīt.
Kā sargājat veselību?
Izvairos no caurvēja un pārslodzes. Tiklīdz nonāku caurvējā, tā saaukstēšanās klāt, sāp deguns un kakls. Balsi saudzējot, pa āru klaigādama neskraidu, kaklu ievīstu šallēs. Palīdz konjaks, tējas ar medu. Lai balsi nepārpūlētu, ir jāzina balssaišu spējas. Bieži vien gribēšana ir lielāka nekā varēšana, bet tā balsi var tikai nosēdināt. Daudzas lietas atkarīgas no mikrafoniem un tehniskajiem aparātiem, ja tie nav saregulēti man ērtā skaļumā, balssaites viegli pārdziedu, jo nedzirdu sevi. Ja tomēr slimoju, antibiotikas ir pēdējās, kuras lietoju. Vispirms dzenu iekšā tēju, medu, brūklenes, karstu ūdeni. Man balsi nokauj arī dusmas, iekšējs naids un stress. Šīs emocijas gribēdama nevaru izdziedāt, aiz dusmām nevaru padziedāt, balss aiziet ciet, nestrādā. Viss pāriet kā ar roku, kad izrunājos ar cilvēku, uz kuru ir vērstas manas dusmas.
Vai jūs iespaido noskaņojums valstī?
Jā. Tāpēc jau gribas braukt prom. Biju apciemot draugu slimnīcā. Viņam pirms operācijas pārbaudīja aknas. Aina šķita ļoti drūma, ārsti pateica, ka tās ir galīgi čupā. Pēc kāda laika izrādījās, ka tie nav viņa aknu analīžu rezultāti! Tas ir bardaks valstī. Visapkārt valda nospiestība un tajā pašā laikā ir mākslīga pacilātība — iesim, darīsim! Uz kurieni? Kurp iesim? Pieļauju domu, ka uz laiku varētu aizbraukt no Latvijas, bet pagaidām ne, ir darbs, viss notiek, ir kur izpausties. Tāpēc tiekos ar draugiem, dzeru vīnu, pļāpāju un ignorēju valstī notiekošo.
Māksliniekiem bieži pārmet zvaigžņu slimību.
Neesmu zvaigzne, daru savu darbu tāpat kā citi. Nemaz nezinu, vai šajā mazajā valstī kādu varētu saukt par zvaigzni. Ja man tomēr sakāps galvā zvaigžņu slimība, es to nekad nepamanīšu, to pamanīs mani draugi. Un simts punktu, viņi man pateiks visu, ko par to domā.
Kā ar kaitīgajiem ieradumiem?
Pārmērīga alkohola lietošana. Nu nevajadzētu vienā vakarā izdzert divas pudeles vīna, vai ne? Bet tā reizēm gadās. Ēdu vēlu naktī, pusdivpadsmitos, kad esmu atskrējusi, piemēram, no koncerta. Divas trīs stundas pēc ēšanas nevajadzētu iet pie miera, bet nāk taču miegs. Pēc divām nedēļām — ai, manas kājiņas, mani gurniņi, ārprāts! Manuprāt, diēta ir lielākā kļūda, tāpēc ēdu visu pa bišķiņam, sev neko neaizliedzu. Garšo salāti, dārzeņi, medību gaļa un steiks. Cūkgaļa ir smaga, to atļaujos ēst tad, kad aizbraucu pie vecākiem uz laukiem, jo tur nav citu variantu, tur viss ir garšīgs un brīnišķīgs.
Saka, ka viss sākas galvā.
Galvas savešana kārtībā ir izrunāšanās. Nevari atrast risinājumu, ej pie psihoterapeita! Agrāk to apmeklēju. Viņš iemāca sevi sakārtot, uzdrošināties veidot dzīvi tā, kā tu gribi, dzīvot pēc sava prāta. T Toreiz sevī atklāju daudz ko jaunu un reizē pazīstamu, malā nobīdītu. Man šķiet, mūsu sabiedrībai vairāk vajadzētu apmeklēt psihoterapeitu nekā jebkuru citu speciālistu.
Laukos, esmu dzelzaviete, ir pavisam citādāka dzīve. Tur neprasa ne izskatu, ne uzvedību. Tur vienmēr esmu mazais bērns, kurš tur uzaudzis. Pilsētām ir savs rāmis. Ikdienā nenēsāju daudz rotaslietu, nav arī nekā spīdīga apģērbā. Māja nav piebāzta ar mēbelēm. Drēbes valkāju līdz pēdējam. Dažkārt veikalā, kad gribas nopirkt blūzīti, kura ļoti patīk, apstājos un padomāju, cik ilgi tā varētu patikt? Nepērku drēbes tikai tāpēc, ka tajā brīdī neizskatos tā, kā vēlos.