"Cita paaudze," nosaka mans draugs, tādēļ neņemamies Olgai stāstīt, ka gribam pārbaudīt savu, iespējams, greizo priekšstatu, ka Kaļiņingradā joprojām dzīvas ir atliekas no padomju gara. Vēlamies turp aizbraukt, lai saprastu, kā izskatās Krievija Baltijā un cik daudz tajā ir saglabājies no senajiem prūšu un vācu laikiem. Kā zināms, PSRS toreizējo Kēnigsbergas teritoriju no Vācijas ieguva pēc Otrā pasaules kara, daļu guvuma sadalot ar Poliju.
Dubļonkas un ikarusi
Mēs uz Kaļiņingradu
nedodamies ne ar
Kaļiņingradā spīd saule, taču autoostu zili melnu piedūmojuši vecie Ikarusi. Kioskā ieraugām pilsētas un apgabala karti. Pārdevēja - tantulis ap gadiem septiņdesmit - saklausot svešādo valodu, ziņkārīgi taujā, vai esam poļi. "Nē, no Rīgas," atbildam, un tantuks žiperīgi noprasa: "Vai jūs tur mūsējos ēdat?"
"Vēl jau dzīvi," novelk draugs, savācam karti un zūdam ielās. Te tās ir platas, mašīnu pilnas un skaļas. Laukumā starp autoostu un stalto centrālās stacijas ēku, kas, ar kupolu apjumta, vēl no pirmskara laikiem, tirgojas tantuļi, satupuši uz beņķīšiem, sev priekšā sakrāvuši ar avīzēm apklātas kastes, uz kurām saulē balo voblas un saulespuķu sēklas. Pavisam noteikti jāuzmanās, ejot pāri ielai. Luksofori izvietoti ar lieliem intervāliem, taču neregulējamās gājēju pārejas šoferi praktiski neievēro un pirms tām apstājas reti. Brīnāmies, kā vietējie, īpaši vecāka gadagājuma, tiek pāri ielām. "Varbūt dzīvo tikai vienā ielas pusē," spriež mans ceļabiedrs.
Pilsētā uzskatāmi
iezīmējas kontrasti - uz nolupušu padomju laika ēku fona lepni
slejas jauna augstceltne ar
Aģentes Olgas viesnīcas izvēle ir tiešām teicama - netālu no zoodārza, klusā ieliņā, nesen atjaunotā vācu laiku namā.
Pārņemtais Kants
Kā ielāpus uz tagadējās Kaļiņingradas zemes tur dažādos laikos dzīvojušās tautas klājušas vēstures un kultūras pēdas. Prūši un vācieši, bet nu jau mazliet vairāk nekā sešdesmit gadu - krievi. Kāri aplūkojam milzīgu vecas fotogrāfijas palielinājumu, izstatītu galvenās ielas malā, kur savulaik slējusies pils. Tur redzama tā pati ieliņa, tikai XX gadsimta sākumā. Salīdzinām ar skatu, kas tur paveras patlaban, un apjaušam - divas vizuāli atšķirīgas ainas. Acīmredzot sešdesmit gados vidi var pilnībā pārvērst līdz nepazīšanai. Kara laikā pilsēta esot daudz cietusi, to uzzināsim vēlāk. No vecās Kēnigsbergas pāri palicis vien luterāņu dievnams uz savrupas salas pilsētai cauri plūstošās upes vidū. Sala, blīvi apdzīvota, savulaik bija viens no Kēnigsbergas pirmsākumiem. Tagad baznīcā ierīkots pilsētas vēstures muzejs un koncertzāle. Luterāņu te nav, bet pareizticīgajiem milzīga katedrāle ar spīdošiem kupoliem uzslieta vienā no centrālajiem laukumiem.
Apkārt luterāņu baznīcai seni apbedījumi, bet pie dievnama aizmugurējās sienas - filozofa Imanuela Kanta kaps. Muzeja ekspozīcijā Tīrā prāta kritikas radītājam veltīta krietna daļa, noprotams, ka Kants ir viens no pārņemtās vēstures liecībām, ko Kēnigsbergas teritorijā dzīvojošie krievi labprāt izmanto kā pilsētas zīmolu. Atrodams plašs apraksts, kā deviņpadsmitajā gadsimtā vairākus gadu desmitus pēc tam, kad Napoleona karaspēks baznīcu bija izmantojis kā zirgu stalli, vācu zinātnieki sāka meklēt 1804.gadā mirušā Kanta kapu, kas sākotnēji atradās dievnama iekšienē. Pēc ilgiem meklējumiem un mirstīgo atlieku identificēšanas filozofu pārapbedīja ārpusē pie baznīcas sienas.
Ruds kaķīts Mamonovā
Iekāpuši vilcienā, jau pēc stundas esam citā piejūras pilsētā Svetlagorskā, kur atkal sajūtam vācu vēstures pieskārienu - uz jūru savulaik vedušas bruģētas ieliņas, kas mūslaikos pārklātas ar bedrainu asfaltu, kam cauri dažviet spītīgi spiežas vecie bruģakmeņi. Šai pusē ir stāvkrasts, tādēļ lejup uz liedagu ved krūmiem un kokiem krietni aizaudzis serpentīna celiņš. Var tikai iztēloties, kā gadsimta sākumā šeit slaikas dāmas, slēpjoties zem saulessargiem, tipināja uz jūru. Pilsētiņā jūras šalkas nomāc skaļā mūzika - no ēstuvēm skan krievu estrādes meldijas, uz ielas sāk dūkuļot dziedātājs sintezatora pavadījumā, aktīvākos skatītājus aizraujot dejā. Troksni mēs kronējam par Kaļiņingradas raksturīgāko iezīmi. Vilcieni dārd no smiekliem, sarunām un jauniešu līdznesto mūzikas atskaņotājierīču skaņām, arī kafejnīcās un krodziņos, lai sarunātos, jāpārkliedz trokšņu mežs. Tur ir vēl kāda iezīme - jārēķinās, ka ēdienkartēs sarakstīts krietni vairāk, nekā realitātē iespējams dabūt.
Toties mēs dabūjam vienreizējas sajūtas Mamonovā - pilsētiņā pie Polijas robežas. Domādami, ka pilsētas apskatei būs jāatvēl krietni ilgs laiks, stacijas kasierei noprasām, kad izbrauc pēdējais vilciens un uz kuru pusi ir Mamonovas centrs. Sieviete mūs mazliet dīvaini uzlūko, tomēr norāda virzienu, kurā dodamies, bet no gaidītā centra - ne vēsts. Pat ne ielu, vien putekļains ceļš un necilas mājiņas. Kādā pagalmā celtnieku vagoniņš, uz kura uzraksts Parihmaherskaja*. Durvis nav aizvērtas, un mēs pamanām askētisku frizētavas iekštelpu, kur virsvalkā tērpta sieviete cērp matus kādam vīram. Pie vaļējām durvīm, it kā gaidot savu kārtu, dežurē ruds kaķītis.
Novērtējam, ka noplukušās divstāvu mājas izskatās pēc vācu namiņiem, tikai tagad vairākumam no tiem sašķiebušās vai vispār izkritušas durvis, ieplaisājušas rūtis, pie logiem piekarinātie aizkari pelēki. Arī te viena iela ir bruģī, kas noteikti nav radies pēckara laikā. Pa ielu iet divas sievietes ar maziem bērniem. Meitenītei rozā kleitiņa. Un pēkšņi pa bruģi soļo arī govs. Tad vēl viena. Un vēl. Mamonovieši nereaģē. Pagriežamies stacijas virzienā un pamanām nelielu laukumu, kur izvietoti trīs atkritumu konteineri. Pārblīvēti, un tas, ko lielo kastu mutes vairs nespēj sakampt, bagātīgā klājumā guļ zemē. "Pietika ar stundu?" smaida laipnā biļešu pārdevēja stacijā.
Pietika ar trim dienām, lai sajustu Kaļiņingradu - Krieviju Baltijā. Tā nebija Krievija. Bet arī Baltija ne. Kaut kas savdabīgs. Kaut kas izrauts no konteksta. Ar ielāpainu vēsturi, uz kuras jaunu kārtu diedz no Krievijas "atšņāptie" tautieši.
*Plikādas kažoki
*Frizētava