Atvaļinājums Dominikānas Republikā man ir jau otrais mēģinājums iepazīt Karību salas. Palmas, baltas smiltis piekrastē, silta jūra un nepārtraukts tūrisma industrijas troksnis. Vislabāk to ilustrē no turienes atvestais krekliņš ar uzrakstu: "Tie paši nieki, tikai uz citas salas!"…
Haiti salā izvietotā Dominikānas Republika ik gadu uzņem miljoniem tūristu no visām pasaules malām, tādēļ ar laiku noslīpētais atpūtas mehānisms strādā kā šveiciešu pulkstenis. Cauru diennakti viesus apkalpojošās plašās viesnīcas savā teritorijā piedāvā pilnu pakalpojumu un izklaides kompleksu, lai slinkajiem tūristiem vienmēr viss būtu pa rokai. Tie savukārt, meklējot gara un miesas mierinājumu, tērē dolārus, kuriem ir svarīga loma Dominikānas ekonomikā.
Apprecēties, aizvadīt medusmēnesi, uzspēlēt golfu, pavāļāties pludmalē, pakāpelēt kalnos, pasērfot, ienirt koraļļu rifos, dejot līdz rītam vai vienkārši neko nedarīt - tāds mēdz būt ierastais atvaļinājums Dominikānā.
Šajā valstī ir tūrisma policija, ar kuru var sastapties uz katra soļa. Tā kā gandrīz ikvienam viesnīcu kompleksam ir nepieciešamā infrastruktūra, "aizbēgt" gribošiem cilvēkiem uzreiz ceļu aizšķērso izpalīdzīgi ļaudis, kas piedāvā taksometra vai gida pakalpojumus, vai vienkārši stāsta briesmu stāstus par to, cik bīstami staigāt vienatnē. Neraugoties uz to, es kopā ar divām draudzenēm ātri iemācījos izmantot sabiedrisko transportu, maksāt mikroautobusa šoferim ierasto cenu par biļeti un bez "uzraugu" palīdzības klejot pa pilsētu vai tās nomali. Taču pat visstingrākajam raksturam Dominikānā ir grūti pretoties brīvprātīgo palīgu spiedienam, kuri ik uz soļa ir gatavi piedāvāt savus pakalpojumus - novadīt ekskursiju, parādīt labus veikalus vai pastāstīt par valsti. Tie, kuri viņus sākumā dzina prom, drīz saprata, ka tieši tādā veidā var padarīt krāšņāku viesošanos šajā Karību valstī, kur, kamēr baidies un rausties no visa vietējā, tikmēr tie paši iezemieši ar gandarījumu novelk tev pēdējo kreklu. Taču atliek tikai paskatīties uz viņu tikumiem ar atvērtu sirdi, lai viņu šķietamā vēlme nopelnīt uz tava rēķina pārvērstos draudzīgās un nesavtīgās attiecībās.
Ar šādu draudzīgu noskaņojumu mēs plānojām tās divas nedēļas, kuras pavadījām Dominikānas Republikā. Pēc iepriekš sastādīta saraksta apskatījām Puertoplatas pilsētas skaistākās vietas, ar funikuleri uzbraucām Isabelas de Torres kalnā, kurā stāv Riodežaneiro Jēzus Kristus statujas prototips, pastaigājāmies pa botānisko dārzu, pārbaudījām, cik teicami strādā mototaksometru sistēma, noskaidrojām, ar ko vietējie nodarbojas naktsklubos un karaoke bāros. Taču visu šo laiku mieru nedeva doma doties uz kaimiņvalsti Haiti - salas rietumu daļu.
PIEDZĪVOJUMU MEKLĒŠANA
Taujāt par Haiti mēs sākām jau uzreiz pēc pirmās ierašanās pludmalē. Dominikānā dzīvo aptuveni miljons bēgļu no šīs nabadzīgās, Dieva aizmirstās valsts, par kuru dominikāņi runā tikai negatīvi. "Visi haitieši ir ārprātīgi," grozot galvu, skaidroja meitene, vārdā Mirjama, un, tā kā viņa nerunāja angliski, nebija iespējams paskaidrot, kādēļ mums gribas tur nokļūt.
Veiksme uzsmaidīja pēc trim dienām - zinošais darbinieks vienā no tūrisma aģentūrām uz jautājumu, vai ir iespēja puslīdz droši apmeklēt Haiti, pēc telefonsarunas ar kādu cilvēku atbildēja ar jā. Līdz ar to mūs ierakstīja to nedaudzo eiropiešu sarakstā, kuri gribēja doties uz Haiti un riskēt vismaz ar to, ka mēs to darīsim nelegāli. Ne vīzu un pat ne pasu. Mūs instruē apģērbties pēc iespējas neuzkrītošāk, sapirkt bērniem konfektes un katram gadījumam paķert līdzi dažas dolāru banknotes. Kad tās pašas dienas vakarā mēs par saviem plāniem pastāstījām amerikāņiem no Minesotas štata, viņi bija, maigi sakot, izbrīnīti. Daudz netrūka, lai viņi ar rādītājpirkstu eleganti pagrozītu pie deniņiem.
HAITI - KROKODILA MUTĒ
Haiti sala kartē atgādina krokodilu ar atvērtu muti. Tieši plēsoņas galvas daļa pieder Haiti, kas no kaimiņvalsts Dominikānas atšķiras kā elle no paradīzes. Šī atšķirība redzama pat no kosmosa: ja 1925.gadā vairāk nekā 60% Haiti teritorijas klāja meži, tad tagad no zaļumiem palikuši vairs tikai pieci procenti. Paņemot klāt cilvēka nevērības veicināto augsnes eroziju, Haiti zeme straujā tempā pārvēršas tuksnešainā prērijā, kur palmu vietā visbiežāk aug priedes vai kādi ērkšķaini krūmi. Pēc franču kolonistu ienākšanas Haiti ceļotāji šo valsti nodēvēja par Karību briljantu un visbagātāko koloniju pasaulē. No turienes uz Eiropu tika vesta kafija, cukurs, kakao, tabaka, indigo krāsas. Tagad puskailie haitieši gatavi eiropietim noraut pēdējās bikses, lai pēc tam tās pārdotu citam baltādainajam.
Mūsu brauciens uz Haiti no Dominikānas pilsētās Puertoplatas ilga vairākas stundas. Un nevis tāpēc, ka līdz robežai būtu tālu. Pa ceļam dažu cilvēku grupa un vietējais pavadonis Riči iegriezās robežpunktā, kas bija novietots uz tilta pār kādu sīku upi. Vienā tās krastā ir Dominikāna, otrā - Haiti. Otrā pusē bija lieli, dzelteni vārti, aiz kuriem stāvēja zvēriski niknu cilvēku pūlis un centās iekļūt kaimiņu paradīzē. Dažiem tas izdevās. Robežpilsētiņa Dominikānas pusē bija pilna ar bēgļiem, īpaši bērniem, kuri no pārējiem atšķīrās ne tikai ar daudz melnāko ādas krāsu, bet arī uzvedību. Viņi barā metās mums virsū un centās izlūgties kādu monētu. Daudz skumju acu un pie automašīnas stikliem piespiestie pirkstiņi izrādījās tikai mēģinājums pirms īstās Haiti.
NABADZĪGI UN NEIZLEPUŠI
Kā jau teicu, Haiti mēs nokļuvām nelegāli. Neprincipiālajiem Haiti karavīriem pietika iedot kukuli, lai paštaisītais šķērskoks paceltos un atbrīvotu ceļu. Taču pat mums, avantūristiem, bija skaidrs, ka grūtāk būs nevis iekļūt Haiti, bet izkļūt no tās. Mājās biju lasījusi, ka ne tikai atsevišķas valstis, arī Baltijas, bet arī ANO neiesaka apmeklēt Haiti. Organizētās kārtības trūkums, varas iestāžu neprasme pat minimāli kontrolēt notiekošo, haoss, briesmīgā nabadzība un likumu bezspēcība padarījusi Haiti par īstu banānu republiku, kur cilvēku nolaupīšana ir ierasts peļņas avots un apvērsumu var veikt katra ielas banda, atliek tikai labi apbruņoties.
Saskaņā ar interneta enciklopēdijas Wikipedia datiem vairāk nekā 80% haitiešu dzīvo zem nabadzības sliekšņa, vairākums nav izglītoti. Tur nav veselības aprūpes sistēmas, veselos reģionos nav elektrības un ūdensapgādes, biedējoša AIDS statistika. Taču 1804.gadā Haiti kļuva par pirmo "melno republiku", kas vergu sacelšanās laikā atguva brīvību un neatkarību. Tomēr franču izdzīšana haitiešiem kļuva par grūtību sākumu. Viņiem nācās simt gadus maksāt bijušajiem kolonistiem kompensāciju, tajā laikā kaimiņos esošā ASV to vairākkārt okupēja, kas noveda pie pilnīga sabrukuma. 2004.gadā no valsts ar visu zeltu aizbēga proamerikāniskais prezidents Žans Bertrāns Aristīds, tajā pašā gadā pār Haiti brāzās spēcīgā vētra Žanna, kas apraka ne tikai vairāk nekā trīs tūkstošus cilvēku, bet arī cerības valstij nostāties uz kājām.
Jau Dominikānas teritorijā var sajust, ka līdz robežai nav tālu. Mainās daba, ceļi kļūst aizvien sliktāki un mājas - nožēlojamākas. Mūsu automašīnu vairākkārt apstādina pie armijas kontrolpunktiem, tā ka bija grūti saprast, vai mēs jau esam Haiti vai vēl Dominikānā. Taču, kad patiešām šķērsojām robežu, viss kļuva skaidrs - Haiti. Un nedomājiet, ka mūs sagaidīja plakāti franču valodā Laipni lūdzam….
KĀ PĒC VERDZĪBAS ATCELŠANAS
Nelegālais brauciens ilga vienu dienu. Neviens negribēja uzņemties atbildību par ziņkārīgo eiropiešu drošību, jo pat ANO miera uzturētāji maz ko var iesākt karojošajā un haosa pārņemtajā Haiti. Mūsu apmeklētais ciemats netālu no robežas drīzāk atgādināja bēgļu nometni. Kad automašīna apstājās, mūsu pavadonis Riči uzstājīgi ieteica paslēpt mugursomās visus pārtikas produktus, ko bijām nopirkuši labdarības nolūkos. Rīsi, baltmaize, augu eļļa, konservi, burtnīcas un zīmuļi skolai. "Viņus nevar kaitināt. Aiznesīsim visu uz skolu un medpunktu. Nekādā gadījumā nedodiet viņiem naudu - saraus gabalos gan banknotes, gan jūs," mierīgā balsī instruēja pavadonis.
Ceļš līdz ciemata skolai nebija tāls, bet grūts. Draudzenēm rokās uzreiz iekrampējās divi vietējie bērneļi, kuri savas "madam" neatlaida līdz pat prombraukšanai. Man plecos bija smaga soma ar konserviem un rīsiem, taču tā kļuva vēl smagāka, kad acīmredzami pilnajā maisā dzelžaini ieķērās desmitiem melnu rociņu. Lai kā mēs centāmies izlikties par vienaldzīgiem varoņiem, skumjās un dziļās haitiešu bērnu acis grieza sāpīgāk nekā nazis. Man vienlaikus bija gan bail, gan kauns - sirds gribēja atdot visu, bet saprāts teica, ka tas būs tikai bagātas baltādainās sievietes viegls žests.
Zemes ceļš uz skolu bija tik ļoti nomīdīts, ka atgādināja asfaltu. Bez sistēmas saceltās māla un niedru būdas, nepabeigtās akmens ēkas (senās greznības paliekas, visticamāk, aizbēgušo cilvēku īpašums), zemē sēdošās sievietes, kuras gatavoja kaut kādu karstu ēdienu, baskājaini bērni, smaka no tā, ka nav pat minimālu sanitāro iekārtu. Lauku skola atrodas ciemata nomalē. Vienkārša vienistabas ēka ar restēm logos. Bērni zilos kreklos lasa ābeci. Neraugoties uz to, ka līdz šim Haiti oficiālā valoda ir franču, nomācošs vairākums iedzīvotāju lieto kreoliešu valodu. Šajā valodā pārbaudīja arī mūsu pacietību, tikai laiku pa laikam pasakot maģisko vārdu "madam". Taču skolēni pēc skolotāja pavēles, kurš demonstratīvi nolika uz galda mūsu atnesto maisu ar konfektēm, saskaņoti sāka skandināt frāzes "Laipni lūdzam" un "Lai Dievs jūs svētī" kreoliešu, franču, angļu, spāņu un vācu valodā. Tobrīd mēs sajutāmies vēl nelādzīgāk…
Vēl vairāk mūs satrieca vietējais medpunkts - mazītiņa mājiņa, vēl mazāka par vistu kūti. Daudzajos no negludiem dēļiem taisītajos plauktos gulēja apbružātas kārbas ar ārvalstu medikamentiem, šļircēm, tabletēm un pudelēm. Pat bez medicīnas māsas paskaidrojuma bija skaidrs, ka tas viss viņas rīcībā nonācis labdarības rezultātā. Namiņa vidū uz taburetes sēdēja jauna sieviete ar jaundzimušo rokās. Zīdaiņa stāvoklis neizraisīja šaubas pat no medicīnas tālu stāvošiem cilvēkiem. Šī aina bija vislabākā ilustrācija izlasītajai informācijai par mirstības līmeni jaundzimušo vidū un par haitiešu trūkumcietēju vienīgo glābiņu - vudū šamaņiem.
EŅĢEĻA SIRDS
Atcerieties amerikāņu filmu ar Mikiju Rūrku galvenajā lomā, kurā viņš tēloja privātdetektīvu, kas pēc paša nelabā pasūtījuma meklēja pats sevi? Tā bija mana pirmā virspusējā iepazīšanās ar noslēpumaino un biedējošo haitiešu reliģiju - vudū. Nemēģināšu pārliecināt, ka šoreiz ļoti iedziļinājos, tagad saprotu vudū un daudz par to zinu. Nestāstīšu arī, ka redzēju īstu rituālu, jo cilvēkiem no malas haitieši rāda vieglo versiju, kuru kāds ceļotājs nodēvēja par dziesmu un deju ansambļa priekšnesumu. Taču man pietika pat ar to.
Lai saprastu reliģijas būtību un rituālu jēgu, pacentīšos lielos vilcienos izstāstīt, kas tā ir. Vudū saknes sniedzas sešu tūkstošu gadu senā pagātnē un Karību salā nonāca kopā ar afrikāņu vergiem. Vudū ir monoteiska reliģija, kurā sajauktas Rietumāfrikas XIV gadsimta animāliskās reliģijas un taino indiāņu rituāla ceremonijas. Vudū ir ļoti demokrātiska reliģija, jo šamaņu (sievietes - mambo, vīrieši - houngan) eksistēšana netraucē katram cilvēkam pašam kontaktēties ar dievu un viņa dievībām. Pašu kontaktēšanos var nosaukt par pretējā virziena eksorcismu - transa stāvoklī nonākušais cilvēks ielaiž sevī garu un kādu laiku tas ar sekotāja ķermeni izstrādā dažādas lietas. Nezinu, kāds gars iemājoja mūsu redzētajā šamanī, bet viņš sāka rīt stikla lauskas, bāza rīklē karstu pagali, gulēja ugunskurā. Cilvēki tic, ka šamaņi spēj atdzīvināt mirušos un kā zombijus palaist klejot pa pasauli. Haiti joprojām ir dzīva leģenda, ka franču izdzīšanā lieli nopelni ir tieši vudū.
Tāpat kā citās reliģijās, arī vudū ir dažādas atšķēlušās grupas, kas to izmanto melnai vai citas krāsas maģijai. Nedod dievs šajā valstī savās mantās atrast vistas kāju vai matu kušķi ar zālītēm. Varat ticēt vai neticēt, taču ar vudū labāk neielaisties.
Katrā ziņā pēc redzētā priekšnesuma mati uz galvas vēl ilgi bija stāvus un vietējā vīriņa piedāvājums nopirkt melnu lupatu lelli uzreiz izsauca šausmas. Lai gan 1950.gadā pēc gandrīz simt gadu kara Vatikāns atzina vudū par kristiešu reliģiju, manā izpratnē tam nav nekā kopīga ar mūsu pusē redzēto reliģisko ainu.
ATGRIEŠANĀS CIVILIZĀCIJĀ
Ziņas par to, ka trīs jaunas sievietes nomainījušas sniegbalto pludmali pret braucienu uz Haiti, dominikāniešos izplatījās zibens ātrumā. Parunāt par savu vecāku dzimteni atskrēja puisis, vārdā Lūkass, viņš uzdeva daudz jautājumu un brīnījās par katru vārdu. "Jūs vedāt rīsus un maizi? Jūs esat dīvainas," ar neslēptu sajūsmu teica Lūkass. Par Haiti maz informācijas ir ne tikai Eiropā, bet arī kaimiņzemē Dominikānā. Lūkass stāstīja, ka pēc jaunā prezidenta Renē Prevāla ievēlēšanas (vēlēšanas notika februārī, inaugurācija - 7.martā) viņu apciemoja Dominikānas prezidents Leonels Fernandess. Taču Haiti galvaspilsētā Portoprensā prezidenta pili aplenca bruņoti nemiernieki un valsts vadītāju glābt nācās Dominikānas armijai. Pēc tam šī
valsts, kurai vienīgai ir sauszemes robeža ar Haiti, slēdza robežpunktus un pastiprināja kontroli.
Tomēr es negribētu beigt savu stāstu tik skumji, jo ne viss Haiti ir tik melns. Karu, apvērsumu, dumpju un bandītisku uzbrukumu novārdzinātā tauta glezno brīnišķīgas gleznas, ko nevar sajaukt ar citur tapušām. Daudzas Haiti pilsētas arhitektūras un stilistikas ziņā nezaudē ne tikai labākajiem Centrālamerikas paraugiem, bet arī Eiropai. Šajā valstī ir arī cilvēka veidojums, kas iekļauts UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Tas ir Citadeles cietoksnis, ko pašpasludinātais karalis despots Anrī Kristofs pirms divsimt gadiem lika būvēt 20 tūkstošiem cilvēku. Cietoksnim bija jāpārspļauj Francijas Versaļa, un tas kļuva ne tikai par arhitektūras, bet arī visas Haiti traģiskās vēstures pieminekli pasaulē pirmajai "melnajai republikai", kas tā arī nespēja pierādīt pasaulei tiesības uz cienīgu un lepnu pastāvēšanu.