Vai negribi aizbraukt uz Austriju paslēpot? Šādu jautājumu pirms mēneša man uzdeva redaktors ar tik mierīgu sejas izteiksmi, it kā jautātu, vai es varētu aizbraukt uz Valku un šķērsot Igaunijas robežu. Slēpot pavasarī? Uz Austriju? Vai es negribu? Protams, ka gribu! Es gribu, gribu, gribu!
Austrija, manuprāt, pieder pie valstīm, kurās ar katru reizi arvien vairāk gribas atgriezties un atklāt ko jaunu, jo šai mazajai zemei ir patiešām daudz ko piedāvāt visos gadalaikos un visās provincēs.
Pavasaris Tirolē
Nolaižoties Insbrukas mazajā, kalnu ieskautajā lidostā, kurā lidmašīnu atļauts vadīt tikai speciālu licenci ieguvušiem pilotiem, pārņem maza laimes sajūta, kā satiekot ko mīļu, bet kādu laiciņu neredzētu. Austrijas kalnainākā province Tirole nezinātājus mēdz sagaidīt ar galvu reibinošiem kalnu skatiem, mazliet jūtamu kūts mēslu smaku visapkārt un vietējo iedzīvotāju vācu valodas dialektu, kas kārtīgā skolā valodu apguvušam latvietim var arī nebūt pa spēkam, taču man pirms pāris gadiem parādīja, ka arī vācu valoda var būt patiesi skaista.
Tiroles lielākā bagātība ir Alpi, tāpēc tā ziemas laikā čum un mudž no slēpotājiem, snovotājiem un citiem kalnu tūristiem. Katrā no kalnu ciematiem ir viens vai vairāki slēpošanas un snovošanas parki un kāda spa viesnīca. Daļa no kafejnīcām un viesnīcām citos gadalaikos vienkārši ir ciet, jo atpūtas iestāžu pļaujas laiks ir ziema. Īsti izslēpoties šeit var ziemā, taču slēpošanas kūrortā īsti nav nozīmes, vai esi Austrijā, Itālijā vai arī Francijā.
Pavasaris sola pavisam citu Tiroli, jo ārā var būt pat līdz divdesmit grādiem silts, bet uz kalna vēl turas sniegs (turklāt dabiskais!), tāpēc var sauļoties un reizē iemācīties slēpot pa sniegu, kas vienas trases ietvaros trīs reizes maina savu konsistenci no cietāka un vieglāk slēpojama trases augšgalā līdz mīkstam un smagam trases lejasdaļā.
Pavasaris Tirolē ir īpašs, jo tūristu ir maz un iespējams apjaust, kāda ikdienā ir vietējo kalnu cilvēku dzīve. Tad nebrīnīsieties, kāpēc ēdienkartē joprojām vieni no iecienītākajiem ir tradicionālie speķa knēdeļi, kāpēc vietējie pērk tikai Tirolē ražotus piena produktus, kāpēc dažam joprojām sāp, ka Dienvidtirole pēc Pirmā pasaules kara pārgāja Itālijas pārvaldījumā un kāpēc tiroliešiem tā īsti nepatīk pilsētas švītiņi no Vīnes. Turklāt pavasarī zemākajos kalnu ciematos, piemēram, Sanktjohanā (St.Johann) var jau braukt ar riteni, kad augstākajos ciematos ledājā, piemēram, Zeldenē vēl var slēpot.
Ja dodaties uz Tiroli no Rīgas, vislētāk un parasti arī ātrāk ir lidot uz Minheni, tad tālāk braukt ar vilcienu līdz Insbrukai (pusotras stundas brauciens) vai lidot no Rīgas uz Vīni, no kurienes tālāk uz Insbruku, kas gan parasti sanāk dārgāk.
Vairāk informācijas: www.tirol.at (viss par Tiroles provinci), www.oetztal.at (Ectāles ieleja, kurā atrodas Zeldene), www.oebb.at (Austrijas vilcieni)
Vasara Vīnē
Vai zināt, kas kopīgs Rīgai un Vīnei? Abās ir daudz skaistas jūgenstila arhitektūras. Bet kas atšķirīgs? Pie mums uz tramvajiem braukā tualetes papīru reklāmas, bet Vīnē sabiedriskā transporta pieturās un uz tramvajiem reklamējas mākslas izstādes.
Uz Vīni vislabāk doties vasarā vai agrā rudenī, lai izbaudītu lielisko kafijas kultūru un apēstu kādu gardu kūku vai ābolu strūdeli (Vīnē kūkas jāēd pat tiem, kas to nekad nedara). Lai padzertu alu uz Muzeja kvartāla krēsliem, kas katru gadu tiek nokrāsoti citā krāsā. Lai apmeklētu vismaz pāris muzeju (te var apskatīt gan tradicionālos mākslas dižgarus, gan austriešu arhitektūras un mākslas lepnuma Hundertvasera māju, gan izmēģināt dažādus mūzikas instrumentus mūzikas mājā jeb Haus der Musik un ieraudzīt Klimta oriģināldarbus, saprotot, ka nekad vairs nespēsit nopirkt lētu reprodukcijas gabalu uz krūzītes), gan uzzināt par Hābsburgu dinastijas un Vīnes vēsturi.
Vīne tiešām ir kā vīns — vienmēr dzīva, tajā vienmēr kaut kas notiek, sākot no alternatīviem projektiem dažādos pilsētas pagrabos līdz klasiskajai mūzikai, kas šeit ir tādā kvalitātē, ka aizraujas elpa. Vīne ir jābauda, un ar vienu glāzi noteikti nepietiek.
Vairāk informācijas: www.vienna.at
Rudens Lejasaustrijā
"Lai gan Austrijas vīni veido tikai vienu procentu no pasaules vīnu produkcijas, šīs Alpu valsts vīni pieder pie vislabākajiem Eiropā. No Gruener Veltliner, kas ir Austrijas galvenā šķirne, un Riesling vīnogām labos gados izdodas iegūt vīnus, kas ir vieni no izcilākajiem arī starptautiskā mērogā."
To neizdomāju es. Šādi teikumi lasāmi Kristīnas Fišeres Vīna leksikonā, radot jautājumu, kāpēc par šiem vīniem Latvijā ir zināms tikai visgudro vīna vīru un sievu aprindās? Tāpēc, ka Austrijas vīnus jābrauc garšot uz Austriju, jo eksportēti tiek salīdzinoši maz, turklāt nav daudz valstu, kurās vīnus ražo arī pilsētas robežās. Bet Vīnē tiešām ir dažas vīna darītavas. Turklāt Wien (vāciski — Vīne) un Wein (vāciski — vīns) taču tik labi sader kopā!
Lielākā daļa vīna audzēšanas vietu gan atrodas tuvākajā apkārtnē Lejasaustrijas (Niederoesterreich) un Burgenlandes federālajās zemēs. Austrijai ir pat savs vīna kvartāls (Weinviertel), kurā tiek audzēts visvairāk vīnogu un attiecīgi arī atrodas visvairāk vīna darītavu. Austrijai kā jau vecās pasaules pārstāvei raksturīgas mazas vīna darītavas, tāpēc, ja vāciski gribat iemācīties pāris vārdu, neaizmirstiet par Heurigen, kas ir mazas vietējās vīna tirgotavas.
Heurigen parasti pieder pašam vīnkopim, un tajā pārdod jaunu, konkrētā gada vīnu, sākot no 11.novembra līdz nākamā gada beigām. Tieši tāpēc uz Lejasaustriju brauciet rudenī — varēsiet vērot lieliskus dabas skatus, garšot vienu vīnu pēc otra un parunāties par dzīvi, vīna ražu un sauli ar vietējiem vīnkopjiem.
Tikai nesabojājiet iespaidu par sevi, nejauciet Austriju ar Vāciju un, stāstot par Latviju, lietojiet vārdu Lettland, nevis anglisko Latvia, un neatsakieties no Heurigen piedāvātajām speķa maizēm. Tās ir patiesi gardas, jo speķī atrodami mazi kraukšķīgi cūkgaļas gabaliņi!
Vairāk informācijas: www.weinvierteldac.at un www.winesfromaustria.com
Ziema Zalcburgā
Slēpot var Tirolē un slēpot var Zalcburgā, jo tālāk uz austrumiem kalnu vairs praktiski nav un savu vietu iekarojuši vīna lauki. Taču atšķirībā no Tiroles šī province bez jau iecienītajiem ziemas priekiem piedāvā arī savu lepnumu — federālās zemes galvaspilsētu Mocarta dzimto pilsētu Zalcburgu.
Te bez daudzajām ar Mocarta zīmi apzīmogotajām šokolādītēm sastapsiet arī lielisku klasiskās mūzikas piedāvājumu un citas izklaides, kas parastam kalnu kūrorta apmeklētājam mēdz būt liegtas, jo jādzīvojas pa laukiem.
Zalcburgai patīk tūristi, un tūristiem patīk Zalcburga, varbūt tāpēc tieši Zalcburgas Ziemassvētku tirdziņš tiek uzskatīts par krāšņāko Austrijā, taču dažreiz šī daudzvalodīgā kņada ir tīri patīkama, jo vietējie šeit ir mazliet atvērtāki nekā Tirolē un nedzīvo tik noslēgti.
Ja esat sportisks slēpotājs vai snovbordists, neaizmirstiet kādu dienu veltīt arī distanču slēpošanai un rodeļiem, lai pavērotu gleznainās kalnu ainavas un izbaudītu pavisam citu adrenalīnu, jo ar ragavām traukties pa Alpu stāvajiem ceļiem — tā jums nav kaut kāda šļūkāšana ar plēvi pa piemājas kalniņu.
Tomēr pilsētas varenumā Zalcburga nevar mēroties ar Vīni, tāpēc kāpiet vien vilcienā un dodieties pāris stundu garā braucienā uz austrumiem, ja pēc sportiskajiem priekiem jums padomā pavisam snobiskas izklaides.
Vairāk informācijas: www.salzburg.infou
Autore bija Austrijas tūrisma padomes viesis