Ir agra ceturtdienas pēcpusdiena, un mēs apmēram stundu kvernam, gaidot savu kārtu un gidi. Nelielās grupas dalībnieki izklīduši kur nu kurais, tomēr lielākā daļa gulšņā koku paēnā zālītē un uz koka soliņa netālu no ieejas. Stāvlaukums ir pilns ar autobusiem un automašīnām. Visapkārt valda savāds klusums, kuru pa retam pārtrauc putnu čivināšana.
Ir diezgan satraucoši gaidīt, zinot, ka atrodamies pie vārtiem, aiz kuriem notika masveida iznīcināšanas.
Piecus gadus Aušvica bija necilvēcīgas ideoloģijas piepildījums, kas iznīcināja cilvēkus ar brutālu metožu palīdzību. Četrus miljonus. Ebrejus, čigānus, slāvus un citus.
Nometnes tapšana
Pirmo un vecāko koncentrācijas nometni Aušvica 1 nacisti 1940.gadā izveidoja Polijas dienvidu pilsētā Osvencimā, kuru trešais reihs pārdēvēja par Aušvicu. Dzelzceļa līniju krustojums un nomaļā vieta tika atzīta par piemērotu nometņu kompleksa izvietošanai bijušajās Polijas armijas kazarmās, kas atrodas 65 kilometru attālumā no Krakovas.
Iesākumā nometnē tika ieslodzīti poļu politiskie cietumnieki, taču vēlāk nacisti sāka turp deportēt cilvēkus no visas Eiropas. Drīz vien Aušvica kļuva par nacistiskās Vācijas lielāko nāves nometni un svarīgāko elementu Ādolfa Hitlera "galīgā risinājuma" plānā iznīcināt aptuveni 11 miljonus Eiropas ebreju.
Četrdesmit kvadrātkilometru lielo kompleksu, kas sastāv no trim atsevišķām nometnēm, ieskauj dzeloņdrāšu žogs. Aušvicā 1, kas bija paredzēta 7000 ieslodzīto, atradās 28 divstāvīgas ķieģeļu ēkas un vairākas koka palīgceltnes. Aušvicu 2 uzbūvēja trīs kilometrus attālajā Bžezinskas ciematā. Aušvica 3 tika izveidota kā piespiedu darba nometne.
Ieslodzījumā
Beidzot tiekam pie blondas gides vidējos gados. Uz viņas pleciem uzmesta jaka, kas atgādina literatūras skolotājas tēlu. Sieviete ir mazliet sagumusi, sejas izteiksme bijīgi nopietna, acīs apdzisis mirdzums un balss pieklusināta kā kapsētā.
Aušvicas 1 ieejas vārtus kā izsmiekls rotā cinisks uzraksts vācu valodā – Arbeit macht frei (Darbs dara brīvu). Tūkstošiem bada un slimības novārdzināto katru rītu orķestra pavadībā soļoja caur šiem vārtiem, lai dotos uz "darba vietām", kas atradās vairāku kilometru attālumā. Sarkanu ķieģeļu mūra ēkas kā paklausīgi alvas zaldātiņi kārtīgi rindojas cita aiz citas. No neapdzīvotajām blokmājām nāk aukstums un neomulīgums.
Centrālais cietums, pilnībā izolēts no pārējas nometnes, bija izvietots 11.korpusā, ko dēvē arī par nāves korpusu. Galvenokārt te ieslodzīja tos, kurus nometnes uzraugi turēja aizdomās par konspiratīvu darbību, bēgšanas mēģinājumu, piedalīšanos dumpī vai kontaktēšanos ar ārpasauli. Šeit iemeta arī tos poļus, kas bija apcietināti par palīdzēšanu ieslodzītajiem. Iekšpagalmā starp 10. un 11.korpusu atrodas augsta mūra siena. Nāves mūris. Te tika izpildīti nāvessodi, nošaujot vai pakarot.
Mēs stāvam šīs nāves sienas priekšā kā svešinieki, bet ne vienaldzīgi — ir smagi un nomācoši. Šķiet, te pat gaiss ir smags — pilns sāpju un nopūtu.
Tikpat smagi ir būt telpās, kur dzisušas tūkstošiem cilvēku dzīvības. Aiz stikla logiem tagad skatāmas neskaitāmu briļļu, zobu suku, ķemmju, pannu, rīvju, tējkannu un bļodu kaudzes. Relikvijas no aizgājušajiem. Citā telpā var apskatīt nelaimīgo nometnes iemītnieku ceļojuma koferus ar vārdiem, uzvārdiem, dzimšanas datumu un pilsētu, no kuras tie nākuši. Vēl citā kaudzē vienkopus samesti mirušo bērnu, sieviešu un vīriešu apavi un drēbes.
Taču visbriesmīgākā ir telpa, kura neprātīgi smird jau pa gabalu. Tur stāv mati, kas noskūti pēc ebreju, čigānu un politisko disidentu nonāvēšanas gāzes kamerās. Tagad tie ir gandrīz pelējuma krāsā un izskatās spokaini. Tad, kad šajā teritorijā ienāca Sarkanā armija, koncentrācijas nometnes noliktavās tika atrastas septiņas tonnas matu. Savulaik tos par 50 feniņiem kilogramā pārdeva kādai Bavārijas kompānijai, kas no tiem ražoja izturīgu audumu.
Četros korpusos atradās viltus slimnīca, kurā slimos "ārstēja" nogalinot. Paši cietumnieki to saukuši par krematorija priekšpagalmu, jo tā bija tikai pieturvieta pirms nosūtīšanas uz "speciālo aprūpi" jeb gāzes kamerām. Krematorija lielajās krāsnīs 24 stundu laikā varēja sadedzināt 350 līķu, stāsta gide. Viņa nerunā daudz, bet bieži atkārto sacīto. Atkal un atkal gide min baisos faktus, un es nevaru īsti saprast, vai viņas monotonums ir darba rutīna vai specifiska metode, lai atstātu lielāku iespaidu.
Pēdējā pieturvieta
Ar muzeja autobusu tiekam aizvesti uz trīs kilometrus attālo Aušvicu 2 jeb Birkenavu, kas ir ievērojami lielāka. Te bija vairāk nekā 300 koka un akmens baraku, un tā jau no paša sākuma bija iecerēta kā iznīcināšanas nometne.
Mūsu priekšā paveras milzīgs, dzeloņdrāšu ieskauts lauks ar zemām barakām un rēgainām dzelzceļa sliedēm pa vidu. Šeit atradās gala stacija jeb tā saucamā rampa, uz kuras notika jaunpienākušo — iznīcināšanai nolemto cilvēku — šķirošana. Sievietes un bērnus te nodalīja no vīriešiem, slimos un invalīdus no darba spējīgiem. Visi pārējie — un tie bija aptuveni 70—75% jaunatvesto — uzreiz tika nogādāti kādā no četrām par dušas telpām nomaskētām Birkenavas gāzes kamerām.
Stāvot kailā lauka vidū, uzzinu, ko nozīmē kliedzošs klusums. No visiem drūmo baraku pakšiem bez vārdiem, tomēr pietiekami skaļi, laukā lien baisā pagātne. Nometnes primitīvo tualeti veido vienkārši caurumi trijās rindās. Nav grūti iedomāties sāpes un mokas, ko pieredzējušas vienkāršās lāviņas divos stāvos. It visur baraku sienās ir ieskrāpēti vārdi un cipari.
Krematorija drupas. Kapu pieminekļi, uz kuriem salikti mazi akmentiņi. Piemiņas plāksnes dažādās valodās. Deg sveces. Gide trīs reizes atkārto faktu par noindēšanas un sadedzināšanas ilgumu. Manas grupas biedri visi kā viens ir nodūruši galvas.
Atpakaļceļā uz Krakovu autobusā valda nāves klusums. Visi ir iegrimuši sevī. Katrs no šīs vietas, kur pat saule liekas pelēka, aizbrauc citāds.