Vēlāk, kafiju malkojot, Jānis atceras savu bērnību Liepājā:
"Toreiz baložus pilsētā audzēja katrā otrajā pagalmā. Tos turēja
gan liels, gan mazs. Manam vectēvam un tēvam bija baloži. Es arī
nevarēju iedomāties dzīvi bez skaistajiem putniem, un uzvārds mums
- Baloži." Vai nu tāpēc, ka tagad ir datori, vai cita iemesla dēļ
baložu audzētāju skaits sarucis pavisam. Padomju laikos darbojās
baložu audzētāju biedrība, tika rīkotas izstādes, kas pulcēja
milzum daudz ļaužu, bet tagad? Jānis bilst: "Zinu trīs četrus
audzētājus - Lielvārdē, Užavā, Liepājā, Daugavpilī. Varbūt vēl kāds
ir, bet kontaktus neuzturam." Diemžēl. Arī Jānis pēc aizbraukšanas
no Liepājas ilgus gadus ar baložiem nenodarbojās. Viņa dzīvesbiedre
Aina smej: "Ādažos mums piešķīra Līvānu māju. Man patīk vistas,
sākām tās turēt, tādas mazas un skaistas. Nokaut nevienu nevarējām,
visas mira dabīgā nāvē." Reiz jaunā kaimiņiene nākusi iepazīties un
sālsmaizē atnesusi četrus krāšņus pāvbaložus. Jānis brīnās:
"Liktenis piespēlēja. Kaimiņiene taču nezināja, ka es bērnībā
nodarbojos ar baložiem." Sprieduši - vāks, kur lai baložus liek?
Kaimiņiene ieteikusi - lai dzīvo kopā ar vistām! Aina ne par ko -
pāvbaloži balti kā gulbji, bet vistas šmucīgas! Pirmajā ziemā,
kamēr Jānis uzmeistaroja baložu māju uz pāļiem, jaunatnācējiem bija
jādzīvo katlu mājā. Tagad, kad jau astoņi gadi, kopš maisam gals
vaļā, baložu mītne iekārtota arī saimniecības mājā. Jānis lēš, ka
pašlaik viņam ir ap pusotra simta baložu. Šogad vien sadzimuši
apmēram sešdesmit lidoņu, bet dzīvesbiedre, izcilā dārzkope Aina
saka: "Arī man baloži ir kā Dieva dāvana, jo putnu mēsli augiem ir
vislabākie. Atšķaida 1:10 - zelta vērtība! Visas draudzenes esmu
apdāvinājusi un pašiem pietiek."
Arī baložu pārdevēji blēdās
Pilsētniekiem iespēju nav, ja nu vienīgi turēt baložus uz balkona, bet nez vai kaimiņi būtu mierā par tādiem sabiedrotajiem. Cita lieta - ārpilsēta vai lauku mājas! Kas nepieciešams baložu audzētājam? Jānis apgalvo, ka galvenais ir mīlestība uz šiem putniem, turklāt - ilglaicīga. Baložiem, protams, nepieciešama dzīvojamā telpa. Teorētiski uz vienu baložu pāri jārēķina kubikmetru plaša "istaba". Jānis saka - putniem pie viņa ir pašauri, toties telpas ir sausas, labi vēdinātas. Baloži aug griezdamies un trumulē (dūdina), un izrādās, kā nu kurš prot. Kāda stāja, kādas krāsas! Pāvbaloži jūt, ka viņus fotografē, un ieņem pozu - īstam šķirnes pāvbalodim pakausītim jāguļ uz astes! Baloži brīvi staigā iekšā un ārā, kur nokļūst ar sietu klātā voljērā. Ik pa laikam baloži dodas lidojumā, taču Jānis stāsta, ka tagad pārpārēm savairojies vanagu: "Miers vienīgi maijā, jūnijā un vēl jūlija pusē, kamēr vanagi perē. Pārējā laikā viņi uzglūn baložiem un, gudri būdami, nemetas virsū no gaisa, bet nāk koku aizsegā. Baloži tad mūk, kur kurais - viens kokos, cits uz zemes. Dažs nepagūst."
Sarunas laikā Jānis bieži atceras "vecos laikus", kad, piemēram,
Čiekurkalna tirgū varēja nopirkt labu labos baložus. Tagad Jānis
pēc iecerēta baložu pāra mēro ceļu uz Lietuvu vai pat uz Poliju.
Aina pasmej: "Viņš jau nepērk kuru katru. Es mudinu - šitais smuks,
ņemsim. Nē, Jānis ieņem galvā kādu noteiktu šķirni, uz citiem
baložiem neskatās." Baložu pārdevēji šad tad mēģina pircējam
"iesmērēt" brāķi. Piemēram, šķirnei jābūt sniegbaltai, bet putns
piedzimst ar dažām melnām spalvām. Pārdevēji tās izrauj un apgalvo
- tīra šķirne! Taču Jāni nevar piekrāpt, viņš zina, kas ir kas.
Jāņa sapnis ir iegādāties krāšņos Saksijas baložus un Taškentas
balto baložu pāri.
Gādīgi vecāki
Jānis saka, ka baloži dod prieku sirdij. Baložpuiši ļoti mīļi aplido iecerētās. Jānim esot kādas desmit baložu šķirnes, no tām trīs Latvijas šķirnes - Liepājas baltastes, Rīgas krāsastes un Rīgas vairogspārņi. Audzētāji baložiem vārdus nedod. Taču Jānis pazīst katru, dudina ar viņiem. Baloži savu barotāju pazīst, uz pleca uzlido, kaut Jānis viņus pie tā nav radinājis, strikti saka - tas neesot vajadzīgs. Dīvaini un pat cilvēciski ir šie putni. Piemēram, līgaviņa gluži ar kuru katru neielaidīsies. Potenciālie vecāki jāliek būrītī, kamēr abi sarod savā starpā, kamēr saskatās. Baloži ir gādīgi vecāki, bet, piemēram Ebelingas baltgalvji gribētu savus bērnus barot, taču nespēj, jo knābītis viņiem ļoti īss. Jānis tādos gadījumos atrod audžuvecākus: "Līdz desmitajai dienai baloži putnēnus adoptē, vēlāk gan vairs ne." Aina stāsta, ka Jānis dažkārt pats uzņemas barot mazos un dara to trīs reizes dienā. Balodēns tikai trīs nedēļu vecumā pats kaut ko sāk knābāt. Ja kāds putns saslimst, Jānis viņu dakterē, zāles špricē. Tikai smagākos gadījumos viņš zvana uz zoodārza ambulanci.
Vaicāju - kā Jānis vērtē faktu, ka tagad līgava un līgavainis svinību laikā baltus baložus palaiž gaisā kā mīlas simbolu? Jānim tas nav pa prātam: "Šādiem nolūkiem domātie baloži ir jāpieradina, speciāli jātrenē un jāgatavo šovam. Bet kāzu rituāliem bieži vien izmanto baložus, kas ne reizi nav bijuši ārpus mājas. Ne viņi atradīs ceļu uz mājām, ne barību. Visbiežāk tie kļūst par barību vārnām vai vanagiem.