Bildina pie altāra

ANŠA VERSIJA

Airitu pamanīju skaistumkopšanas salonā, kur biju viņas māsas frizieres pastāvīgs klients. Airita salonā strādāja par manikīri. Aizgājis mājās, mēģināju viņu atrast draugos, bet, tā kā zināju tikai meitenes vārdu, meklētājs atrada ļoti daudz Airitu. Īsto starp daudzajām nevarēju sameklēt. Pēc pāris mēnešiem mati bija atauguši, un atkal bija jāiet pie friziera. Šoreiz, pārnākot mājās, mana pārliecība, ka meitene draugos jāatrod, bija pieņēmusies spēkā. Izpētīju visu Airitu sarakstu un atradu. Paskatījos viņas profilu. Kādu dienu no Airitas saņēmu vēstuli — parotaļāsimies? Neatceros, ko atbildēju, jo biju uztraucies. Vēl pēc dienas saņēmu otru vēstuli — atvainošanos. Izrādījās, ka tā nemaz nebija Airita, kas mani aicināja rotaļāties, bet viņas draudzene. Tā sākās mūsu ikvakara sarakste. Tradicionāla pirmā randiņa nebija. Airitai saplīsa automašīna, bet tieši tajā dienā viņai vajadzēja apciemot tēti, pieteicos aizvest.

Draudzībā kā jau draudzībā — gāja pa kalniem un lejām. Cilvēkam, kurš ir brīvs, uznāk pārdomas, jo brīvības ir mazliet žēl. Vasaras sākumā pirms Jāņiem sapratu, ka jāprecas. Ar Airitu bijām ieplānojuši iepazīt Latgales skaistās āres, izdomāju, ka ceļojums būtu vispiemērotākais brīdis, lai bildinātu. Biju nolēmis — vai nu Mākoņkalnā, vai Aglonas bazilikā. Mākoņkalnā nebija skaisti, viss aizaudzis, tāpēc bildināju Aglonas bazilikā. Tas bija emocionāls brīdis, asaras lija aumaļām. Satraukts biju arī pirms kāzu ceremonijas — iepriekšējo nakti īsti nebiju gulējis. No rīta, lai īsinātu laiku, apdarīju mājas darbus — aplēju siltumnīcu, nopucēju mašīnu, bet kāzās, kad ieraudzīju Airitu, satraukums pārgāja.

AIRITAS VERSIJA

Satikāmies manā darbavietā. Esmu manikīre, nagu kopšanas speciāliste. Izrādījās, ka Ansis ir ilggadējs manas māsas frizieres klients. Mēs ar māsu strādājam kopā. Pirms diviem gadiem maijā, kad izdzirdēju Anša balsi frizētavā, sastingu. Šķita, ka tajā brīdī viss apstājas. Atskatījos. Viņš arī paskatījās.

Vēlāk draugos izpētīju Anša profilu, viņš jau bija apskatījis manējo, bet neviens no mums sarunu neuzsāka. Augustā draudzene, ilgi klausījusies manu bēdu stāstu, ka puisis neko nedara, lai mēs iepazītos, no mana profila, man nezinot, uzrakstīja viņam vēstuli ar vienu vārdu — parotaļāsimies?! Es teicu — zeme atveries, dzēsīšos ārā no draugiem.lv, jo bija kauns. Sēdos pie datora un rakstīju atvainošanās vēstuli. Tā kā mana profila informācijā bija ierakstīts — nāc lietū dejot! —, Ansis, uzturot sarunu, pajautāja — vai mēs varētu lietū padejot? Sākām sarakstīties. Pēc mēneša bija mūsu pirmais randiņš. Man bija salūzis auto, bet tētim bija dzimšanas diena, un Ansis piedāvāja mani aizvest uz laukiem.

Ar Ansi izbraukājām Latvijas skaistākās vietas un izbaudījām zelta rudeni, šis laiks vēl arvien ir jaukākais manā mūžā. Dažkārt strādāju līdz vēlai naktij, lai tikai kāda diena būtu brīva. Arī viņš darbos rāvās tāpat, lai mēs kopā arvien biežāk varētu pavadīt laiku.

Es dzīvoju Valmierā, bet Ansis — 15 km ārpus pilsētas. Viņš bieži no rīta cēlās stundu agrāk, lai būtu laiks nobraukt gar manu mašīnu un uzlikt uz tās rozi. Dažkārt no rīta pieklauvēja pie durvīm, iedeva rozi, novēlēja jauku dienu un aizbrauca. Ansis mani bildināja Annas dienā Aglonas bazilikā pie altāra. Viņš nometās ceļos, no kabatas izvīstīja gredzentiņu un sāka raudāt. Teica, ka grib ar mani būt kopā visu mūžu un vai es piekritīšu. Aiz laimes raudājām abi. Pēc ticējumiem jāprecas tajā gadā, kurā bildina. Jau divus mēnešus esam precējušies. Gaidām nākamo rudeni. Viss skaistais mums vēl priekšā.u

***

Nesen apprecējāties? Pastāstiet SestDienas lasītājiem, kā jūs iepazināties! Sūtiet savu kāzu foto un kontaktinformāciju uz [email protected]