Cilvēku draugs - zaļais krupis

Latvija atrodas uz «austrumnieka» zaļā krupja izplatības areāla robežas, un tas konstatēts galvenokārt lielu upju (Daugava, Lielupe, Ogre, Aiviekste) tuvumā, bieži – apdzīvotās vietās. Lielā skaitā zaļais krupis sastopams vairākos Rīgas jaunajos apbūves rajonos, arī vecos parkos. Bieži to var novērot siltos vasaras vakaros lecam pa ietvēm, medījot kukaiņus, kas pulcējas ielu laternu gaismā. Nereti manīts siltumnīcās, saimniecības ēkās, atrasts pat pagrabos.

Dārzkopjus priecēs fakts, ka zaļais krupis pārtiek no sauszemes bezmugurkaulniekiem, tajā skaitā kailgliemežiem, un dārzos būtiski samazina to skaitu.

Šis dzīvnieks ir aktīvs mijkrēslī un naktī, bet pēc pērkona vai mākoņainā laikā - arī dienā.

Kā atšķirt?

Ne velti zaļā krupja senais nosaukums ir raibais krupis – tā mugura ir pelēka ar izteiktiem tumšzaļiem plankumiem (līdzīga armijas aizsargkrāsojumam). Pārvietojas īsiem lēcieniem.

Līdzīgas sugas ir tā tuvākie radinieki smilšu krupis un parastais krupis.

Smilšu krupim mugura ir iedzelteni pelēka vai zaļgani brūna. Labākā atšķiršanas pazīme no citiem krupjiem - pāri mugurai stiepjas šaura, dzeltenīga svītra. Pārvietojas skrienot (angliski tā nosaukums ir running toad – skrienošais krupis). Latvijā rets un aizsargājams dzīvnieks.

Parastajam krupim mugura ir pelēka vai brūna, bieži - ar olīvzaļganu nokrāsu. Pārvietojas soļiem. Ļoti bieži sastopams visā Latvijas teritorijā.

Rāpuļu un abinieku atlants

Šobrīd biologi veido Latvijas rāpuļu un abinieku izplatības atlantu, un katrs šo dzīvnieku novērojums ir ļoti vērtīgs. Ja pamanāt vardes, krupjus, ķirzakas, tritonus un čūskas, lūdzu, ziņojiet par tām Dabasdati.lv, vēlams – pievienojot novērojuma foto.