Mēs lēnām sakravājām mantas, izmazgājām zobus un devāmies svētceļnieku džungļos. Kā liecina statistika, 2000.gadā Aglonas apmeklētāju skaits 15.augustā sasniedza 450 000. Šogad gan izskatās stipri mazāk. Latvijas Republikas Saeima 1995.gadā pat pieņēma likumu, kurā noteikts, ka Aglona ir starptautiskas nozīmes svētvieta, kas ir arī Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma daļa – kultūras piemineklis un reliģisku svētceļojumu vieta. Liels, apgarots skudrupūznis. Un gadatirdziņš, kurā varēja iegādāties katram piemērotus krustiņus, dārglietas, aitas vilnas, kartupeļu mizojamo nazīti, jaunu zeķu pāri... Uz ieeju baznīcā, pie grēksūdžu namiņiem, pie svētavota un citām populārām vietām bija sastājušās garas cilvēku rindas. Cilvēki stāvēja apmēram 300 metrus garā rindā uz svētavotu, kur ar vairākām pieclitrīgām plastmasas pudelēm pildīja ūdeni, lai mājā turētu svētību uz ilgāku laiku. Citi pieticīgi pielēja arī mazākus tilpumus. Laipns zemessargs mani palaida uzkāpt tornī, kas, šķiet, bija paredzēts preses pārstāvjiem, safotogrāfēju vienotību Aglonas Bazilikas pagalmā un ar mierīgu sirdi atvadījos no mazās baltās pilsētiņas.
Dana Liene Priedniece: Reliģiskais fenomens. Septītā diena.
Septītajā dienā Radītājs atpūtās, es savukārt noslēdzu savas brīvdienas. Pamodos ap astoņiem rītā no eņģeļu balsīm un garšīgas smaržas, kas sasniedza manas nāsis, nākot no gaiteņu gaiteņiem. Smarža izrādījās brokastis, kuras pasniedza tiem, kas nakti pārlaiduši Aglonas katoļu ģimnāzijā. Bet eņģeļu balsis, kurām lēnām pievienojās arī ģitāra, ādas bundziņas un tamburīni, izrādījās meiteņu kompānija pāris telpas tālāk.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.