Pirms septiņiem mēnešiem atskanēja liktenīgais telefona zvans un Emmas saimnieks Marks saņēma vilinošu darba piedāvājumu starptautiskā skolā Londonā. Tas ieviesa dramatiskas izmaiņas vairāku cilvēku un dzīvnieku dzīvē. Pieaugušajiem bija jāpierod pie domas par pārcelšanos un jāveic neskaitāmas praktiskas darbības, kuras saistītas ar izrakstīšanos no Rīgas un pierakstīšanos Londonā, bērnam bija jāpierod pie domas, ka būs jāatvadās no pierastā bērnudārza un draugiem un jādzīvo citā valstī, kurā runā nevis "mammas valodā", bet "tēta valodā", bet diviem kaķiem un sunim jāizcieš nepatīkamas veterinārās procedūras un jāsadzīvo ar pagaidu saimniekiem, kuri par viņiem rūpēsies, gaidot pārcelšanās brīdi. Ierobežotais laiks (Marka pirmā darba diena bija divus mēnešus pēc telefona zvana) un ierobežotie resursi (iedzīves un dzīvnieku pārvešana mērāma tūkstošos latu) lika pieņemt lēmumu dzīvniekus pārcelt pakāpeniski. Emma sarakstā bija pirmā.
Veterinārā birokrātija
Vēl pirms pāris gadiem dzīvnieka pārvešana uz Lielbritāniju bija sāpīga, ilga un astronomiski dārga procedūra - jebkuram no ārzemēm ievestam sunim vai kaķim bija jāpavada seši mēneši karantīnā, lai pilnībā nepieļautu iespēju, ka viņš sirgst ar trakumsērgu. Leģenda vēsta, ka stingrais likums nereti tika neievērots, ievedot dzīvniekus kā kontrabandu ar kuģi vai jahtu. Vēl joprojām pie daudzām jahtu piestātnēm sastopami uzraksti - dzīvnieki, kas ievesti no ārzemēm, nedrīkst atstāt kuģa klāju.
Šodien skarbā izolācija vairs nav nepieciešama. Tas ir, nav nepieciešama, ja papīri kārtībā un atbilst visiem britu Pet Travel Scheme noteikumiem.
Tātad vispirms Emmai bija jāievada mikročips, un tā izrādījās
relatīvi vienkārša procedūra. Tad viņa bija jāvakcinē pret
trakumsērgu. Vakcinēt pirms mikročipa ievadīšanas nav vērts, jo
saskaņā ar britu noteikumiem, ja tev nav čipa, tad tevis nav
vispār. Emma ar šļircēm nav draugos, bet diemžēl ar vakcinēšanu
dūrieni vēl nebeidzās. Pēc vakcīnas vēl bija jānodod asinis
analīzēm (lai pārliecinātos, ka vakcīna iedarbojusies), kuras,
starp citu, drīkstēja veikt tikai "Eiropas Savienības apstiprinātā
laboratorijā", Latvijā - Pārtikas un veterinārā dienesta Nacionālās
diagnostikas centrā. No analīžu brīža līdz ielidošanai
Lielbritānijā jāpaiet sešiem mēnešiem, četri no tiem Emmai bija
jāpavada pie pagaidu saimniekiem Jūrmalā.
Lidojums
Pusgads beidzās tieši pirms Ziemassvētkiem. Mēs bijām apņēmušies svētkos visi būt kopā. Arī pārvešanai ir stingri nosacījumi. Suni pārvadāt drīkst tikai attiecīgi licencēta firma, un sunim ir jāiegādājas pareizā izmēra būris - A + ½ B, C x 2 un D (aiz formulām slēpjas dzīvnieka ķermeņa parametri). Būri nopirkām laikus, lai Emmai būtu iespēja to iepazīt un apdzīvot, pirms pavadīt šajos "apartamentos" garas stundas.
Nezinu, vai Emma arī domāja tāpat, bet, manuprāt, vissmagākais brīdis pārvešanas procesā bija tad, kad, būrī ieslēgtu, man viņu nācās atstāt milzīgā noliktavā Rīgas lidostas kravas nodaļā. Noliktavā bija auksti, un tajā valdīja apdullinošs troksnis - rīboņa, kliedzošs radio. Suņa komforts acīmredzot nebija vietējā prioritāte.
Noliktavā redzētais lika aizrauties elpai, un tāda tā palika visu lidojuma laiku - man likās, ka pat cauri motora troksnim saklausu suņa smilkstēšanu. Droši vien tās bija tikai iedomas. Taču Getvikas lidostas dzīvnieku uzņemšanas centrā es dzirdēju īstu kaukšanu. Telpa bija slēgta, un dzīvniekus no tās nevarēja redzēt, toties varēja skaidri dzirdēt, kā aiz durvīm pilnā balsī kauc Emma. Centra smaidīgā darbiniece man steidzās apliecināt, ka "Emma is fine" (ar Emmu viss ir kārtībā - angļu val.) un suns tikai grib, lai viņu beidzot izlaiž no būra. Un droši vien grib, vai vismaz tobrīd gribēja, lai tajā nekad nebūtu jāatgriežas. Taču atgriezties vajadzēs. Cerams, ka nākamā reize būs vieglāka, jo Emma zinās, ka, nonākot galapunktā, būris tiks atvērts un dzīve atkal ritēs ierastās sliedēs - atkal būs pastaigas, bumbiņas un slinkās vārnas.