Slēpņu atrašanās koordinātas varot iegūt, pieslēdzoties interneta lapai geocaching.com un ielādējot karti savā GPS. Slēpņus izveidojuši un turpina to darīt paši kešotāji, ik pa laikam mājaslapā ievietojot to koordinātas, aprakstu un bildes. Viskodolīgāk geokešingu definē Vikipēdija — tā ir spēle, kur cilvēki slēpj savus "dārgumus" jebkurā pasaules vietā, citiem dodot norādes, kur "dārgumu" meklēt.
Puiši par kešošanu stāstīja tik aizraujoši, ka gan es, gan mans ceļabiedrs piekritām tūlīt pat kādu slēpni atrast. Vispirms palīdām zem tilta, atradām eju tā balstā un līdām pa garo, kantaino un tumšo "cauruli" līdz galam. Ceļu izgaismoja kabatas lukturītis. Pašā galā puiši atrada plastmasas kārbiņu, tādu, kādā uz darbu tiek nestas pusdienas. Kārbas jeb boksa saturs šķita dīvains: blociņš, zīmulis, dažādi Kinder olu ķēmi, auskars, igauņu nauda un kaut kāds žetons. Puiši blociņā ierakstīja savu segvārdu, laiku, izņēma no kārbas vienu ķēmiņu un ielika vietā citu. Arī to viņi pierakstīja. Visu šo informāciju viņi pēcāk ievadīšot savā profilā geocaching.com, vēl aprakstīšot, cik viegli vai grūti boksu atraduši. "Nu, vēl kādu slēpni?" zēni jautāja, un es, paskatījusies uz savām jau cietušajām zīda kurpēm, teicu jāvārdu. Nākamo slēpni atradām daudz vieglāk, jo bokss bija novietots zem kādas pamestas celtnes trepēm.
Taču tad, kad puiši sāka stāstīt, cik kruti ir iegūt slēpni uz
lielveikala jumta (!), apčakarējot apsargus un izbēgot no viņu
nagiem, sapratu, ka tas nav man. Esmu par atpūtu, kur netiek
pārkāpts likums. Raksta nolūkos atradu pieredzējušākus Latvijas
kešotājus, kuri sastādīja skaistu un legālu maršrutu un lika
iepazīties ar kešotāju labo etiķeti — nekādas laušanas, zīmēšanās
u.tml. Lūk, viņi — Gustavs un Edijs.
Kāpšana stabā
Es nedrīkstu teikt, kurp mēs dodamies, jo, nosaucot slēpņa vietu, zustu atklājēja prieks eventuālajiem kešotājiem vai arī kāds ļaundaris to vienkārši iznīcinātu. Mēs virzāmies ārpus Rīgas. Uz vietām, kur Gustavs jau bijis, taču Edijs ne. "Šis lauciņš man nenokopts," Edijs secina. Gan viņš, gan Gustavs esot atraduši aptuveni pusi no visiem 385 Latvijas slēpņiem. Iespējams, raksta iznākšanas dienā ir par pāris slēpņiem vairāk, jo tos var izlikt jebkurā mirklī un jebkurš no kešotājiem.
Braucam garām mežmalai, un GPS sāk pīkstēt, norādot, ka slēpnis tuvu. Dodamies, kā bulta rāda. Nebūt nav tik vienkārši slēpni atrast. Ceļgali jau slapji no rāpošanas zem kādas necilas laipas. Tepat kaut kur jābūt, bet tieši kur? Kaut ko sataustu. Ir! Ir kastīte! Rauju vaļā ar Ziemassvētku dāvanu atvēršanas cienīgu sajūsmu. Blociņā ierakstu, cikos te biju. Nu, lieliski — nemaz nav jāskrāpē Gūtmaņa alas sienā: te biju es. Izņemu čūskiņu, vietā ielieku nozīmīti.
Nākamais punkts ir aizraujošāks. Mēs brienam pāri pļavai labu gabalu. Sāk satumst. GPS ziņo, ka esam jau klāt. Grozos uz visām pusēm, taču nekā. Kad esmu iztaustījusi bērzus un apses, Gustavs norāda, ka slēpnis ir augstāk par zemi. Meklēju ar acīm putnu ligzdas vai koku dobumus, taču nekā. Sajūta, ka spēlētu paslēpes un skaitīšanas vietā acis būtu bijušas vaļā, tomēr neredzētu, kur cilvēki noslēpjas.
"Slēpnis ir telefona stabā. Kāp droši, tas sen vairs nedarbojas," Gustavs rāda uz betona stabu ar caurumiem. Rāpjos augšup. Aleluja! Ir! Gaviles!
Jā, vēl vienu punktu — es uzprasos. "Nu, uz Panorāmu nepaspēsi," Edijs atgādina, cikos es esot plānojusi būt Rīgā. Nevajag man Panorāmu! Nevajag man šovakar Arni Krauzi! Man ir sārta debess, lapu smarža un piedzīvojumu garša.
Slēpnis Vecrīgā
Uz Daugavas krastu! Satumst, gaismu rāda galvas lampiņas. Daugavā kāds kaito. Nedaudz baisi. Sasodīts, cik skaista vieta! Šeit boksam jābūt pilsdrupu sienā. Meklēju starp akmeņiem — nav. Laižu pirkstus visās spraugās — nekā. Sāk meklēt arī Edijs un Gustavs. Nekā. "Dažkārt nu nekādi nevar atrast slēpni, kas jau reiz ir atrasts," — tā Edijs. Šoreiz gan laikam slēpni kāds iznīcinājis vai pārvietojis.
Atpakaļceļā uz Rīgu Gustavs stāsta, ka ir dažādu grūtības pakāpju slēpņi. Daži jāņem ar spēku: klintīs, zem ūdens, zem tiltiem. Citi daudz vienkāršāki: koka dobumā, uz AB dambja, parkā zem soliņa. Esot arī slēpņi ar uzdevumu, kur, piemēram, jāpieprot Morzes ābece. "Galvenais, lai bokss noslēpts oriģināli un, vēlams, skaistā un neparastā vietā. Nevis kā Dānijā, kur tas ir ik pēc 200 metriem katrā autobusa pieturā," stāsta Edijs, kurš nesen kešojis Moldovā. Savukārt Gustavs savu travelbagu izlicis Japānā. Travelbags ir tāda metāla plāksnīte ar kodu. Kešotājs to iegādājas internetā, reģistrē un ieliek savā slēpnī. Nākamais, kurš to atrod, paņem un pārliek citā slēpnī. Reģistrē to internetā. Gustavs nesen apskatījis sava trekabļa ceļus geocaching.com un ieraudzījis, ka viņa trekablis jau no Japānas aizdragājis līdz Somijai un Čehijai. Latvijā kešojot netipiski daudz jauniešu, citviet to dara pensionāri, ģimenes ar bērniem, un tad arī slēpņi ir vienkāršākās vietās. Kustība iet plašumā, jo pat žurnāls 40+ par to rakstījis!
Mūsu pēdējais slēpnis ir Vecrīgā. Kad esmu labu laiku ložņājusi pa bruģi, Gustavs norāda virzienu. Pie ēkas sienas pielīmēta kastīte. Tajā kaut kas prātam neaptverams. Vareni! Slava Amerikai, kur geokešings radās. Slava tam, kurš slēpni izdomāja. Slava visiem, kuri sagādājuši šīs 385 iespējas.
Braucot mājās, vēl mēģinu meklēt kādu punktu Torņakalnā, bet sabīstos no tumsas. Nākamais sestdienīgais izbraukums ārpus pilsētas kļuvis asāks, un šoseja vairs negarlaiko, jo netālu ir dārgumi… Un kur nu vēl tas, ka var paņemt Rundāles pili vai veco Zvārtas iezi ar citu smeķi!